"Man likās, ka tu saprati norunu?" Skaļi iebļāvās Brendons, viņš atvēzējies iesita man stipru pļauku, liekot man satvert sāpošo vaigu. Manas acis automātiski sāka asarot un šķita, ka mans vaigs deg lielās sāpju liesmās.
"Brendon! Nu mierīgāk. Viņai vēl jāredz īpašais pārsteigums." Makenzija noteica ar savu pretīgo smīnu, kurā bija redzama uzvaras līksme.
"Vediet viņu uz pagrabu!" Viņa pavēlēja un norādija uz pagraba pusi.
Mani satvēra tie paši vīri kas iepriekš un vilka uz pagrabu. Makenzija gāja pa priekšu un attaisija durvis. Es centos pretoties, taču viņi bija pārāk spēcīgi un viņu tvēriens palika arvien sāpīgāks un sāpīgāks. Tikuši līdz lejai viņi mani ieveda galvenajā telpā un stipri pagrūda mani, liekot man nokrist uz aukstās zemes. Pacēlusi skatienu un sastapusies ar zilām acīm es sastingu. Nē, viņa to neizdarīja! Es biju tik ļoti apjukusi. Jutu kā mani sirdspuksti ir tik strauji, ka pat šķita, ka visi, kas šeit atrodas tos dzird.
Es pat nemanīju, ka Brendons pienāk pie manis, viņš mani stingri satvēra un uzrausa kājās. Taču mans skatiens palika piekats viņam, viņa sejā bija lasāma nesaprašana, par šobrīd notiekošo. Šķiet, ka viņam neviens vēl neko nav paskaidrojis.
"Nu Sema, ko tu saki par šo?" Viņa pamāja uz Harija pusi, kurš tupēja uz zemes un bija sasiets.
"Vai labāk saukt tevi par Medisonu, ko? Nav jau vairs, ko slēpt. Viņu tāpat nošausim." Es redzēju, kā Harijs paskatās uz mani. Tas skatiens, tas bija šoka pilns un Dusmu? To ir pat grūti raksturot. Es jutu, kā par manu vaigu norit Asara, kurai sekoja citas.
"Nu Medison? Ko saki?" Viņa ar savu pretīgo smīnu jautāja. Es paskatijos uz viņu un pēc tam uz Hariju. Un tas bija viss, kas vajadzīgs, lai mani salauzstu līdz galam. Ierocis, kas tika notēmēts pret Hariju. Es nokritu uz ceļiem un izplūdu asarās.
"Tu esi panākusi savu." Es klusi caur asarām izgrūdu.
"Tu sagrāvi manu dzīvi, bet lūdzu neaizstiec, cilvēkus, kas nav iesaistīti šajā visā. Nošauj mani! Ne viņu. Lūdzu, es tevi ļoti lūdzu, lai tu nošauj mani, vai laidīsi šādu iespēju vējā?" Raudot turpināju. Šķiet, ka viņa nebija gaidījusi, ko tādu, jo viņas sejā bija lasāma neizpratne.
"Es tāpet vairs nespēju šādi dzīvot. Visi šie meli man jau ir apriebušies." es piemetināju. Viņa paskatījās uz mani un tad uz Hariju. Viņa ar vienu rokas vēzienu lika, noprast, ka ierocis japavērš pret mani un vīrietis, ar ieroci rokās, to arī izdarija.
Es paskatijos uz ieroci un tad uz Hariju, kurš skatījās uz mani.
"Piedod man lūdzu!" Es nočukstēju skatoties uz viņu un es redzēju, kā viņa acis sāk aizmigloties. Tas lika arī manām acīm aizmigloties. Es izstaisnojos, jo negribēju mirt šāda, saņukusi uz grīdas ar nokārtu galvu. Ja jāmirst tad ar paceltu galvu.
"Pēdējā vēlēšanās?" Makenzija jautāja skatoties uz mani. Viņas sejā nebija nekādu emociju, pilnībā nekādu. Tā bija cieta un bez jūtīga kā akmens.
"Atlaid Hariju. Lūdzu! Makenzij, es zinu, ka tevī ir arī kas labs, tapēc lūdzu atlaid viņu." Viņa tikai pamāja ar galvu un tas mani pat ļoti pārsteidza. Viņa paskatījās uz vīrieti, kurš turēja ieroci pret mani.
Patiesībā, redzot to ieroci, kas bija pavērsts pret mani, lika visai dzīvei paskriet gar manām acīm, sākot no manas bērnības, kad kā mazs bērns skraidīju apkārt, priecājoties par taureņiem ziedošā pļavā. Un tā reize, ka pirmo reizi apsēdos pie stūres un tā sajūtas, kad es pati spēju braukt, bija neaprakstāmas. Tēta bēres, pēc kurām es tik ilgi raudāju, jo zaudēju sev visu, jo viņš bija mans iedvesmas avots un iemesls, kapēc es aizsāku šo visu un satiku sev tik tuvus cilvēkus.
Un līdz pat mirklim, kad pirmo reizi sastapu tās zeltaini brūnās acis, pēc kurām es alkstu visu šo laiku. Es laikam biju tik ļoti pieķērusies viņam, ka nespēju viņu aizmirst. Kā es viņam kribētu pateikt, visu ko pret viņu jūto. To ka viņš padara mani traku un liek man aizmirst par visu, kas ir apkārt.
Un atgriezos atpakaļ uz šo brīdi, kad pret mani ir pavērsts ierocis.
Un tad tas notika, šāviena skaņa, kas lika manām ausīm aizkrist un manām acīm aizvērties.
Es varu pateikt tikai to, ka šīs nav beigas, un nakamo daļu drīz sākšu drukāt 😉
~Mopsīts
YOU ARE READING
Aizmirstais talants
RandomParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...
