Aizmirstais talants

72.Nodaļa.

Pamodusies nakts vidū, es piecēlos klusi no gultas, lai nepamodinātu Rēčelu, kas gulējēja otrā gultas malā. Es izgāju no istabas lēnām aizstaisot durvis es aizgāju līdz blakus durvīm un iegāju istabā. Maikls klusi šņākuļoja pagriezies ar muguru pret mani. Pasmaidijusi es piegāju pie viņa  un apgolos tā, lai nepamodinātu viņu.

"Sveika!" Viņš miegaini norūca un pievilka mani sev tuvāk. Noskūpstijis manu pieri viņš iekārtojās un jau pēc brīža turpināja šņākuļot. Es atstutēju galvu pret viņu un lēnām aizmigu.

Šorīt es pamodos agrāk kā vēl nekad, un pirmais, ko es pamaniju bija Maikla aizvertie plakstiņi un pagarās skropstas. Viņš gulēja pagriezies pret mani un ar rokām it kā turot mani. Tā it kā es taisītos bēgt. Taču tas galīgi nav manos plānos. Es pasmaidīju pati par savu domu un biju laimīga,pamostoties blakus Maiklam. Un lai cik dīvaini tas būtu šis cilvēks man ir svarīgs un es nespēju bez viņa vairs dzīvot. Es nezinu pie kā tas mūs novedīs, bet es esmu gatava riskēt un pārbaudīt.

Es jutu kā viņš sakustās un kā notrīsost viņa plakstiņi atveram un manas skatienam atklājas tās zeltaini brūnās acis, kurās es jau atkal biju iegrimusi.  Viņš pasmaidīja ar savu visapburošāko smaidu, ieraugot mani, liekot maniem lūpu kaktiņiem jau atkal pavērties uz augšu.

"Labrīt!" Viņš pavisam mierīgā un miegaina balsī noteica.

"Labrīt!" Es atsveicināju atpakaļ, aizvien smaidot.

"Kā gulēji?" Viņš jautāja maigi pieskaroties manam vaigam.

"Labi, kā tu?" Atbildēju.

"Ideāli." Viņš noteica uzspiežot maigu skūpstu uz manas pieres. Es aizstaisiju acis izbaudot mirkli.
Viņš piecēlās sēdus un paskatījās uz mani no augšas.

"Mums jāceļas." Maikls mierpilni noteica.

"Es negribu." Es protestējot Atbildēju un paliku guļot, līdz brīdim, ka viņš sāka mani kutināt. Goda vārds, man riebjas kad mani kutina un šķiet, ka viņš to zināja.

"Labi, labi! Es jau ceļos." Es smejoties saucu un viņš pārstāja manu kutināt. Es pieslējos sēdus un vēroju, kā Maikls izkāp no gultas tikai bokseršortos un izvelk treniņbiksēs. Es laikam pārāk uzkrītoši viņu vēroju.

"Mīļā, tu jau atkal mani ēd sar savu skatienu!" Maikls smaidot noteica, liekot man nosarkt.

"Piedod!" Es novērsos no viņa un poecelties no gultas, šoreiz jūtot viņa skatienu uz manis. Es piegāju pie viņa un aptinu savas rokas ap viņa kaklu. Es jutu, kā viņš uzliek savas rokas uz maniem gurniem.

"Zini, man it nemaz pret to nav iebildumu." Viņš smaidot noteica un maigi noskūpstīja mani, pievelkot sev pavisam tuvu.

"Tev jāpārģerbjas." Viņš atlaižot mani noteica un paņēmis savu t-kreklu uzvilka to.

"Tiksimies lejā?" Es smaidot iejautājis, lai gan jau zināju atbildi.

"Nu bet protams." Viņš atteica un es izgāju no istabas ejot uz savu istabu.
Ieejot pa durvīm es seskrējos ar Rēčelu, kura sēdēja gultā ar telefonu rokās.

"Tad lūk kur tu esi, taisījos jau sasaukt pārējos un meklēt tevi." Viņa smejoties teica.

"Es biju pie Maikla." smaidot noteicu, ejot skapja virzjenā, kur bija saliktas daļa no manām drēbēm.

"Opā, tad jau nav pat jājautā, ko jūs darijāt." Viņa ķircinošā balsī teica.

Es izvilkuši no skapja drēbes paskatijos nopietni uz viņu un iegāju vannas istabā lai pārģērbtos, būtu melots ja es nesmaidītu pa visu savu seju. Aši noskalojusi savu seju un pārģerbusies, es izgāju laukā, kur mani gaidīja Rēčela un mēs kopā devāmies brokastīs.
Iegājušas virtuvē nāsīs iecirtās tik patīkama pankūku smarža. Es apsēdos brīvajā vietā blakus Maiklam un gaidiju kad tikšu klāt pankūkām. Patiesībā likās ka sapņoju, ne jau tapēc kad pankūkas bija vienkārši ideālas, bet gan tāpēc, ka šeit bija lielākā daļa man svarīgu cilvēku. Šī ir mana ģimene, lai arī kāda tā būtu, taču tas ir vislabākais, ko var vēlēties. Un pat pirms divām nedēļām kaut kas šāds būtu licies neiespējami. Un šeit nu es esmu.

Heyyy!  Es ceru, ka jums visiem ir labs noskaņojums, jo man vienozīmīgi tāds ir. Un šobrīd man bail, ka nepateikšu ko pa daudz 😂
Es ceru ka jums patika šī daļa un tad jau atkal līdz nākamai!
~Mopsīts 🖤🖤🖤