Aizmirstais talants

56.Nodaļa.

Pamodusies no modinātāja, kuru es labprāt sadauzītu lauskās un lauskas sadedzinātu. Tieši tik ļoti es šobrīd ienīstu to, ka man ir tik agri jāceļas.
Ir seši no rīta un es esmu gulējusi,ja labi tad tikai divas stundas. Reāli jūtos  kā neizgulējies zombijs.
Izlīdusi no gultas es aizvilkos līdz skapim, lai atrastu drēbes un pārģērptos. Kad biju apģērbusies vilkos lejā pa kāpnēm, cenšoties neaizmikt un nenokrist. Iegājusi virtuvē pa taisno devos uz kafijas automātu,lai uztaisītu stiprāko kafiju,kādu varēja uztaisīt.

"Labs rīts!" Makenzija nočivināja un ,pagājusi man garām, gājāuz ledusskapi.

"Aha!" Norūcu un turpināju taisīt kafiju.

"Uztaisi man ar kafiju, nē labāk kapačīno!" Viņa jau atkal nočivināja.

Uztaisījusi kafiju arī viņai, es apsēdos pie galda un sāku ēst brokastis.

"Tu gadijumā neesi slima? Tu izskaties galīgi savātgusi! Varbūt esi ko saķērusi." Makenzija domīgi teica vērojot mani. Šodien mēs bijām tikai divatā, jo par laimi Brendonam vajadzēja braukt kaut kādās svarīgās darīšanās.

"Būs jau labi... " Novilku un turpināju ēst.

"Tu šitāda pie stūres sēsties nevari. Tā tu tikai sagandēsi darījumu." Un lūk arī ir Makenzija, un es jau sāku domāt, kas pie velna ar viņu notiek.

"Tu varētu aizbraukt līdz Džaspera servisam un iedot šo." Viņa man pasniedza lapu.

"Es domāju noslēkt ar viņa servisu līgumu par sadarbību. Man ir doma sākt pārdot restaurētas klasiskās mašīnas." Viņa mazliet sīkāk paskaidroja. Es tikai saprotoši pamāju un turpināju dzert savu kafiju.

Izgājusi no mājas vienlaikus ar Makenziju, mēs abas aizgājām uz garāžu, kur viņa iekāpusi savā sarkanajā hurakanā aizbrauca.
Es iedarbinājusi savu motociklu, izbraucu no mājas pagalma, lai dotos pie Džaspera cerot, ka tur nebūs Maikla. Taču man par nožēlu pie viņa servisa stāvēja Maikla mašīna.
Iegājusi servisā, es meklēju, kādu dzīvu dvēseli un pa nelaimi šeit neviena nebija. Es satrūkos no durvīm, pa kurām iznāca kāds vīrietis.

"Labrīt! Kur ir Džaspers?" jautāju, pievēršot viņa uzmanību man. Viņš tikai vienaldzīgi paskatījās uz mani un pamāja uz kādām durvīm.

"Paldies." Sarkastiski noteicu un gāju uz durvju pusi.

Pieklauvējusi pie durvīm un sagaidījusi aicinājumu ienākt, es iegāju telpā.

"Sveika." Viņš  ieraudzijiss, ka tā esmu es sasveicinājās.

"Sveiks." Atbildēju un piegāju pie viņa sniedzu viņam lapu.

"Tā taču nav sūdzību lapa no Makenzijas, vai ne?" Viņš viegli iesmejoties jautāja.

"Nē, tas ir kaut kāds sadarbības līgums." Atbildēju un apsēdos dīvānā, kas atradās viņa kabinetā.  Viņš appētija lapu un pēc brīža ierunājās.

"Pagaidi te, es aiziešu pasaukt Maiklu." To pateicis viņš izgāja no telpas atstājot mani vienu.

Bija pagājis kāds brīdis, kad es jutu kā manas acis lēnām sāk krist ciet. Es centos neiemigt, taču šķiet ka man tas neizdevās. Es nezinu, cik ilgi es biju iemigusi, taču mani pamodināja Džaspers ar Maiklu.

"Izskatās, ka tu visu nakti neesi gulējusi." Maikls noteica paskatoties uz mani, kas man lika paskatīties uz viņu. Man pēc tam bija nereāli grūti novērsties...

"Apmēram tā arī bija." Miegaini noteicu un nožāvājos. Es redzēju, ka Maikls mani vēro un ka viņa skatienā ir pamanāms, kas tāds, kas liek saprasts, ka viņš sāk mani atpazīt. Un es nevaru saprast, vai man tā tikai liekas,vai arī tā ir. Bet visticamākais, ka tas ir tikai un vienīgi manā galvā. Iespējams bezmiega dēļ

"Viņa neko citu par to darījumu neteica?" Džaspers diezgan nopietni jautāja, viņa sejā varēja saskatīt bažas.

"Viņa teica tikai to, ka grib pārdot restaurētas, klasiskās mašīnas." Atbildēju, lai gan manas domas klīda prom.

"Tev vajadzētu normāli izgulēties." Maikls domīgi teica. Es paskatijos uz viņu.

"Es zinu." Novilku.

"Labi, es piekrītu sadarbībai." Džaspers man pasniedza parakstītu lapu. Mēs ar Maiklu reizē paskatijāmies uz viņu. Patiesībā, man tas bija kā sitiens pa ribām, jo tieši Makenzija bija tā, kas mani itkā nogalināja. Un man šķiet, ka Maikls nodomāja to pašu. Taču es centos būt mierīga, tapēc atstutējos pret roku

"Maikl, es zinu, bet tev tam beidzot ir jātiek pāri." Džaspers palūkojās uz Maiklu. Arī es palūkojos uz Maiklu un viņš izskatijās tā it kā kāds būtu viņam iesitis pa vājo vietu. Viņa seja izteica neizsakāmi daudz emocijas. Dusmas, skumjas un ilgas. Viņš izskatījās tik salauzts.
Man šķita, ka es tulīt neizturēšu. Jā, es varbūt mierīgi sēdēju un raudzijos viņā, bet visas manas iekšas vārījās un prāts kliedza, lai es pasaku patiesību. Man šķita ka es tulīt sākšu raudāt. Es zināju, ka arī to darīt es nedrīkst, pat apskaut, lai gan knapi noturējos.
Šķita, ka vēl mirklis un es salūzīšu.

Lūdzu piedošanu par to, ka pazudu uz kādu laiku!
Jā, un es zinu, ka gandrīz vienmēr rakstu, ka centīšos ātri ielikt jauno daļu u.t.t, bet gandrīz nekad ātri neuzrakstu. Tas laikam nozīmē to, ka esmu nelabijama 😂

Lai vai kā, vēlu jums visiem siltu vasaru!🖤💛

~Mopsīts✌️