Aizmirstais talants

51.Nodaļa

Es aizvēru acis un dziļi ievilku gaisu savās plaušās, jūtot jauna salona smaržu. Attaisiju acis un lēnām atvēru mašīnas durvis. Caur manu prātu izskrēja miljoniem emociju, es nespēju saprast vai man no priekiem lēkāt kā mazs bērns, vai skaļi kliedzot raudāt. Tieši tik daudz emociju manī bija. Izskāpusi no mašīnas, es ievilku plaušās Amerikas gaisu. Lēnām sekojot Makenzijai, cenšos tvert šo mirkli, lai neaizmirstu to.  Lai gan nesaprotu, kapēc viņa mani atveda atpakaļ uz šejieni, šeit ir tik daudz cilvēku, kas pazīst mani no bērnības un var mani atpazīt. Bet varbūt viņas plāns ir mani salauzst līdz galam? Jo es nezinu vai es spētu tā mierīgi pajiet garām Maiklam. Un ja nu viņam jau ir cita? Būsim atklāti,  viņš sen jau ir mani aizmirsis un dzīvo tālāk savu dzīvi.

Makenzija ierādīja man istabu un kamēr viņas padotie sanesa manas mantas es izgāju arā uz istabas balkona un vienkārši vēroju mierīgo apkārtni.

Takā man šis vakars ir brīvs un Makenzija neiebilda, ka taisos iet ārpus mājas, es nolēmu aiziet mazā pastaigā. Manu motociklu un mašīnas atvedīs tikai rīt no rīta, tapēc nekas cits neatlika kā vien iet ar kājām.

Šo pilsētiņu es pazinu kā savus piecus pirkstus un aiziet līdz centram es pratu.
Ejot pa tik pazīstajām ieliņām es ievēroju to cik patiesībā tās ir mainījušais. Nu, vai arī es biju mainījusies, taču skaidrs ir tikai viens, kaut kas ir mainijies.
Viss bija labi, līdz brīdim, kad man pretī gāja mani pagājušie klasesbiedri. Lai gan viņi mani pat nepamanja, manī iedūrās kas ass un lika sākt domāt par atpakaļ ceļu.

Nonākusi atpakaļ, manas mantas bija jau sanestas, atlika tikai tās izpakot un to arī sāku darīt.

Es gulēju saraustīta miegā, jo netiku vaļā no murgiem, šoreiz tie bija īpaši briesmīgi. Tāpēc lielāko daļu nakts es biju nomodā, cerot, ka aizmikšu bez tiem, jo nākamajā dienā man bija agri jāceļas, lai vai kā Makenzijai jāatjauno vara pār savu biznesu šajās ielās.

Ieejot virtuvē man skatam pavērās Makenzija un Brendons kuri sēdēja pie galda un ēda brokastis.

Jauki, ka esi pamodusies! Ceru, ka labi gulēji, jo tev šodien daudz kas jadara." Makenzija ieraugot mani iečivinājās, Brendons tikai paskatijās uz mani ar skatienu, ar kuru vien varētu mani nogalināt, un smagi nopūtās. Es uztaisījusi sev kafiju, atspiedos pret leti ar skatu pret abiem.

"Ar ko man sākt?" Jautāju un izdēru malku no savas kafijas.

"Aizvedīsi manu mašīnu uz servisu, un tad piegādāsi mašīnu, kādai manai paziņai." Makenzija pievērsusa savu uzmanību man.

Mēs iegājām viņas garāžā, kur atradās viņas mašīnas, tās bija vairākas un ne jau tās lētākās.  Piegājām pie sarkana Lamborghini huracan. Makenzija iedeva man atslēgas, vēl kaut ko nomurmināja par nesaskrāpēšanu un teica lai nomainot bremžu diskus.

Jāatdzīst, ka tā bija pirmā reize, kad braucu ar huracan, pa šiem diviem gadiem esmu braukusi ar daudz dažādām mašīnām, bet ar huracan vēl nav gadījies.

Iesēdusies iekšā un iedarbinot to uzreiz atklājās tā v10 dzinējs. Izbraucot no mājas pagalma es izbraucu ielās, lai brauktu uz tuvējo servisu, kurš vispār ir nesen atvēries, vai arī es vienkārši nekad nebiju par tādu ne dzirdējusi, ne arī tādu redzējusi.  Brauciens nebija ilgs, tas aizņēma tikai kādas piecas minūtes un jāatdzīst, ka šo braucienu es izbaudīju.

Piebraukusi pie servisa, es devos tajā iekšā, lai atrastu, kādu dzīvu būtni. Taču vienīgais, ko es šeit atradu bija pusizjauktas, vai izjauktas mašīnas. Taisījos jau doties prom, taču izdzirdēju soļus aiz sevis. Pagriezos, lai redzētu nāceju un sāku jau nožēlot, ka izvēlējos tieši šo servisu.

"Vai varu palīdzēt?" Viņš pienākdams klāt laipni jautāja.

"Jā, man mašīnai vajag nomainīt bremžu diskus." Atbildēju, jūtot kā mans ķermenis sāk mazliet trīcēt.

"Jauki, nāciet, būs šis tas jāparaksta." Viņš jau atkal neierasti laipni runāja.

Kad viss bija nokārtots mēs devāmies pie mašīnas, lai es varu viņam atdot atslēgas un pēc iespējas ātrāk tik prom no šejienes. Man bija ļoti grūti viņam atbildēt, jo baidījos, ka viņš atpazīs manu balsi. Manas rokas vēljoprojām nevaldāmi trīc un es knapi apvaldu sevi, lai neizkliektu, ka tā esmu es, Medisona un ka esmu dzīva, bet ja es to būtu izdarijusi, tad viņa dzīvi aprautos pa īstam.
Es melotu, ja man pašai nebūtu daudz jautājumu. Reali, kopš kura laika Džasperam ir servis? Un viņš noteikti, ka zin kā tagad iet Rēčelai, vai manam brālim. Taču, ja es pajautātu, tas būtu parāk aizdomīgi.

Ja Makenzijas plāns ir mani šādi salauzt, tad viņai tas jau sāk padoties.