Aizmirstais talants

22.Nodaļa.

Maikla skatapunkts

Šīs vietas piesmakušais gaiss mani smacēja. Palūkojos uz pustukšo glāzi sev rokā, uz brūngano šķidrumu, kas tā vien spiedz lai to izdzeru. Es riebumā pret sevi, to noliku uz bāra letes un apgriezos pret daudzajiem cilvēkiem, kas viens gar otru grāpstijās un dejoja. Centos ar acīm sameklēt Teo, taču tā vien šķiet, ka viņš sen jau ir aizbraucis ar kādu meitene, ko nākošajā rītā atkal izmetīs, kā nevajadzīgu apģērba gabalu.

Dzirdēju, kādu apsēžamies blakus krēslā. Es vienldzīgi paskatijos uzmeiteni, kas kodija sev lūpā un flirtējoši pasmaidīja.

"Sveiks." Viņa piedauzīgi sasveicinājās. Palūkojos apkārt vēl reizi, cerot tomēr atrast Teo, taču nekur viņu nemanīju. Lūkojoties meitenē man prātā pazibēja tumšie mati un zaļganās acis, kas saules gaismā iskatās tik siltas.tā it kā tas būtu pielietas ar zeltu. Un apburošais smaids, ko vēlētos redzēt atkal un atkal.
Sapurinājis sevi, es aizgaņāju šīs domas.

"Sveika." Vienaldzīgi atbildēju un pasaucu bārmeni, lai samaksātu rēķinu. Man nebija velmes šeit uzkavēties, turklāt manu prātu šaustija cits jautājums.

Piecēlos un pat nepaskatoties uz meiteni aizgāju prom. Pagāja kāds laiks līdz izlauzos cilvēku pūlim un tiku pie izejas. Pa taisno devos uz sava mašīnu, lai dotos prom, taču mani apturēja kāda balss.

"Hey, Maikl!  Tu jau prom?" Pagriezos pret ierēbušo Teo un Atbildēju.

"Jā." pagriezos pret mašīnu un atslēdzu to. Zināju, ka nav jēga viņam kaut ko paskaidrot, jo viņš tāpat to nesaprastu.

Iedarbinājis mašīnas motoru izbraucu no stāvlaukuma lai dotos, pats nezinu, kur.

Pēdējā laikā vairs nespēju skaidri padomāt. Domas klīst pa kādu, lai gan cenšos tā savaldīt, bet tas vairs nav iespējams. Prātā pazib ainas, kā turu viņu apskāvienā un tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Mani uztrauc, tas ka viņa ir tik tālu, tas ka viņa dzīvo pie sava brāļa. Es labi zinu ar ko viņš nodarbojas un tas mani uztrauc.

Lai gan tagad man ir svarīgākas lietas par ko domāt, taču es to vairs nekontrolēju. Man būtu beidzot jāizdomā, ko darīt ar meiteni, kas jau trešo dienu dzīvo pie manis. Tobija mazā māsa Sabrina, viņa aizbēga no bāreņa nama un tieši man viņa bija jāatrod klīstam pa ielām. Es nevaru viņu tā vienkārši nodot policijā, lai viņu atdot bāreņu namam. Un Metam arī nav idejas, ko ar viņu darīt. Viņam pat bija doma viņu apmācīt, taču viņam no sākuma vajagot apspriesties ar Medisonu, jo viņa labāk pazina Tobiju un viņa māsu.

Braucot pa tumsas pielieto ielu es pat nepamanīju, ka man seko. Ievērojis melno Porsche mašīnu pie sevis nolamājos, man pat bija velme viņu piesist, tā lai viņš vairs nepamostas. Mani kaitināja pat mazākā viņa kustība vai skatiens, kas vērst uz Medisonu. Viņam tiešām beidzot vajadzētu atrast normālu nodarbošanos. Nevis stalkot nevainīgas meitenes un vajāt viņas līdz viņas sajūk prātā un vēl pieprasīt naudu no viņām.

Iebraucu mājas stāvlaukumā un izskāpu no mašīnas,  aizslēdzot tās. Smagi nopūtos palūkojoties uz māju, uz māju kur tik daudzas atmiņas ar šo meiteni, kuru vairs nespēju izmest no galvas.

Mājā mani sagaidīja Čārlijs.

"Viss kārtībā?" Viņš nopietni jautāja, palūkojos uz viņu, lai saprastu, ko viņš ar to domāja.

"Kapēc lai nebūtu?" vēsi atraucu un devos uz virtuves pusi. Čarliju pazīstu jau vairākus gadus. Izmitināju šeit un vienmēr atbalstiju viņu, kad viņš sāka mācīties par ārstu. Es ļoti labi zinu par viņa pagātni, tapēc cienu viņu. Taču nekad nebiju redzējis viņu tādu.

"Tu pēdējā laikā esi savāds, tu pat tik agri esi mājās no kluba un skaidrā." Viņš paskatoties uz mani jautāja. Viņa seja bija nopietna un tas mani mazliet biedē.

"Nezinu."  Atdzinos. " man vienkārši vairs nebija velmes atrasties klubā un tas arī viss." Atbildēju un pagāju garām Čarlijam lai ietu uz istabu.

"Tu ļoti labi zini, ka vari man uzticēties."Čārlija balss atskanēja brīdī, kad biju izskāpis uz pirmā pakāpiena.  Es apstājos un smagi nopūtos.

"Zinu." klusi pie sevis noteicu un turpināju iet uz guļamistabu. Ticis līdz otrajam stāva gaitenim, nogāju līdz istabai, kur šobrīd dzīvoja Sabrina. Es apstājos un pagriezos pret durvīm. Klusi pieklauvējis pie durvīm, jo baidījos, ka viņa jau guļ, pavēru durvis, lai saprastu ka manas šaubas apstripinās. Meitene viegli šnākuļojot gulēja pagriezusies pret mani. Es nezinu ko, lai iesāk. Nevaru jau arī viņu vienkārši izmest, taču dzīvot šeit viņa arī nevar. Šobrīd tiešām noderētu Medisona.

Klusi aizvēru durvis un pagriezos, lai ietu prom. Klusi gāju uz savu guļam istabu, iegājis tajā uz reiz iegritu gultā un skatijos uz griestiem. Jutos tik tukš, šķiet, ka es tiešām esmu mainījies. Mani, kaut kas nospiež, taču es nesaprotu, kas. Centos šo sajūtu apspiest, taču to nespēju.

Piecēlies sēdus es paņēmu rokās telefonu un atbloķēju to. Iegājis kontaktpersonās sameklēju Medisonas numuru un grasījos jau zvanīt, taču nezināju, ko man teikt. Gribēju tikai viņu dzirdēt. Sapratis to, cik stulbas ir manas domas izslēdzu telefonu in iebāzu to kabatā. Un tagad es sapratu, kas man jādara.

Noskrēju lejā uz lejas stāvu un izgāju no mājas. Piegāju pie mašīnas un iesēdos vēsajā salonā. Iedarbinājis mašīnu, izbraucu no stāvlaukuma un iebraucu pilsētas ielās. Palielinājis ātrumu traucos caur pilsētais.

Piebraucu pie savas garāžas, izskāpos no mašīnas es gāju uz tās pusi, taču pagāju garām uz nākamo garāžo. Atslēdzu to un man skatam pavērās mašīna. Tā bija zilā krāsā un to rotāja neskaitāmas buktes un dzinējas nebija labāks. Kārtīgāt paskatijos uz zilo, 2015 gada Ford Mustang GT, un sapratu to cik man patiesībā ir svarīgi to salabot, jo tā pieder kādam, ko nespēju izmest no domām.

Jāaa, es beidzot uzrakstiju jaunu daļu un es tiešām ļoti atvainojos par to, ka tik ilgi nebija jaunas daļas. Man vienkārši ir problēmas ar telefonu un es ceru drīzumā dabūt jaunu, bet jā es ik pa brīdim varu pazust. Taču es centīšos turpināt šo grāmatu un parāk bieži nepazust.

Mīlu jūs visus❤💕💕

~Mopsīts☺