Aizmirstais talants

38.Nodaļa.

Satiekot jaunus cilvēkus es dažkārt domāju, vai tas ir liktenis viņus satikt,  vai mana dzīve ir kaut kā ar viņiem saistīta un vai viņi to kaut kā iespaidos. Un dažkārt aizdomājos vai es viņus vēl satikšu, vai arī tā ir pēdējā reize, kad viņus redzu, jo cilvēku ceļi ir tik dažādi. Šādi domājot es aizdomājos arī  par savu dzīvi, kas es būšu nākotnē? Vai es būšu ielu braucēja un mans vārds vienmēr atradīsies meklēto cilvēku sarakstā?  Varbūt es kļūšu par braucēju, bet kaut kādā legālā veidā?  Piemeram tas pats rallijs. Vai arī es varētu iestāties universitātātē un kļūt par labi skolotu juristi. Taču tad es saprotu, ka tas man būtu parāk neinteresanti un atmetu šīs domas, jo ja esam atklāti es to tā nemaz neizdomāšu.
Un tagad beaucot mašīnā pa ielām un
, protams, pārsniedzot ātrumu limitu, es cenšos neiegrimt domās pa dziļu.

"Hey, viss kārtībā" Kada balss man liek atgādināt par viņa eksistenci.  Es ātri uzmetu skatienu viņam, un viņa skatiens ir uz mani, taču es atri noveršos, lai neizraisītu avāriju.

"Es nezinu." Godīgi atdzīstu un nogriežos, lai brauktu uz garāžām.
Iestājas klusums, kas paliek līdz pat atvadu brīdim, kad mēs atvadāmies un dodamies, katrs pa savu ceļu.

Ieeju mājās un nopūšoties novelku kurpes. Ieejot virtuvē es apstājos virtuves vidū un vienkārši to apskatīju no jauna un sapratu, ka kaut kas šeit pietrūkst, bet ne tikai virtuvē visā mājā. Manuprāt, šajā mājā nav dzīvīguma.

Manās kājās ir jau izvilktas kurpes un es izejubpa durvīm, lai ietu uz mašīnu.

Nu labi es atdzīstu, es vienkārši tajā mājā jūtos vientuļi un ,manuprāt, mazītiņš sunītis nenāktu pa ļaunu.

Piestājusi pie patversmes es izskāpu no mašīnas un devos iekšā ēkā, kura bija pelēcīgos toņos un man šķiet ka šeit vajadzētu zilus toņus, jo es nezinu  vienkārši zila šeit sķiet piemērotāka.

Pie ieejas mani sagaida kāda smaidīga un pēc skata patīkama persona.

"Sveiki, es vēlētos kādu sunīti apdoptēt." Es viņai izsmaidu.

"Protams!" Viņa draudzīgi uzsauc un liek man sekot.

Es sadzirdu neskaitāmu suņu rejas un redzot visus tos suņus aizvelkas elpa, jo kurš, gan ir spējīgs izdarīt kaut ko tādu, kā piemeram izmest šo mazo būtnīti uz ielas, lai tā pati lauž ceļu uz izdzīvošanu.

"Lūk šeit ir kucēni, un otrā pusē ir pieauguši suņi."Sieviete norādot paskaidroja.

Taču brīnumainā kārtā es pagāju garām kucēniem, tikai izmetot tiem skatienu, jobes vienozīmīgi neesmu tas cilvēks, kas palaidīs sev garām kucēnu to nepabužinot.
Es pratiski katru sunīti sabudžināju, jo man tiešām tos bija žēl, taču neviens no šiem suņiem man neiekrita sirdī. Un paturēt tos visus es nevarēju, jo mana māja nav tik gigantiska.

Es apstājos pie kāda nikna izskata suņa, tas bija kasteņu brūna krāsā un šķiet, ka šis suns bija vienīgais, kas uz mani rūca, acis nenolaidis no manis, tas sāka pat riet uz mani. Es kādu brīdi uzskavējos pie šī suņa. Taču mans skatiens paslīdēja garām šim sunim un es ieraudziju kalsnu, ogļu melnu suni vienīgi tā ķepas bija gaiši brūnas. Šis suns gulēja uzlicis savu eleganta paskata galvu uz ķepām un neuzkrītoši mani vēroja.
Es piegāju pie viņa un notupos, lai caur redelēm tam pieskartos. Suns viegli pacēla savu galvu un viegli appostijis manu roku tas pieslējās sēdus.

"Tas ir Billijs." Sieviete ierunājās liekot paskatīties uz viņu.
"Pie mums viņš ieradās pagāšmēnes, jo viņa saimnieki aizgāja mūžībā." Viņa turpināja.  Man skatiens aizslīdēja līdz sunim, kas uzmanīgi veras manī.

"Patiesībā es brīnos, ka viņš šeit vēl ir, jo tadas šķirnes suņus kā viņus paņem nedēļas laikā." Viņa piemetināja. 
Es veljoprojām lūkojos suņa brūnajās acīs un šķita, ka viņš manējās.

"Es viņu gribu." Es klusi noteicu, liekot sievietei atslēkt dzīvnieka būri un pielikt pie siksniņas. Suns uz reiz piecēlās kājās un graciozi izsoļoja no tā, suņa ķermenis bija muskuļots un elegants. Tā spalva bija spoža un gluda. Sieviete man tokā iedeva siksnu un es pasniedzoties pret suni to noglaidiju, manuprāt mēs labi sapratīsimies.

Nokārtojuši visu prasīto un ziedojusi labu summu patversmei, es attaisiju mašīnas aizmugurējās durvis, lai Billijs varētu iekāpt mašīnā, viņš paklausīgi arī iekāpa. Apgājusi apkārt mašīnai ea atvēru šofera durvis un iesēdos mašīnā.  Billijs ātri parleca uz priekšējo sēdekļi un apsēdās tur, liekot man pasmaidīt un sabužināt tā īso un gludo spalvu.

"Zini,vards Billijs tev nepiestāv." Es domīgi novilku skatoties uz suni. Viņš pacēla ķepu sniedzot to man un es iesmējos.

"Tatad tu man piekrīti." Noteicu un sāku braukt uz savu māju, ka godīgi,tad smaids no manas sejas nepazuda, jo es jau labu laiku eamu gribējūsi eleantu suni ar labu persinību tieši tādu,kada ir šim dobermaņa puikam.

Ooh.... Yeah?

Man vienkārši šķita,ka šajā stāstā,kas pietrūkst. Un te nu tas ir....Sunsīts! Ja kādam ir kada laba doma attiecībā uz sunīša vardu,tad dodat ziņu, jo man nav ne mazāko ideju,pagaidām.....

Ar lielu mīlestību Mopsīts❤❤