Aizmirstais talants

5.nodaļa.

Man paveicās, ieguvu 10'000, un pieci par otrās vietas iegūšanu, taču tas it nieks salīdzinājumā ar to, kas man vēl jānopelna.

Stāvēju blakus mašīnai un manas acis klīda pār tās virsbūvi, tik daudz labu atmiņu un uzvaru man saistās ar šo mašīnu, jutu kā pār vaigu norit vientuļa asara, atceroties kā kopā ar tēti to uzlabojām un pat krāsojām. Un tam visam pateicoties, man kabatā guļ 10'000. Tagad es sapratu, ka šī kašīna man tiešām nozīmē daudz, esmu tai pieķērusies, zinu tas skan muļķīgi un citam tas var šķist stulbi, jo tā ir tikai mašīna. Taču es šajā mašīnā saskatu dvēseli un personību, man tā šķita runātīga un drosmīga, ar savu raksturiņu, un tā patiesi ir, tā ir ļoti spītīga it īpaši ziemā, tai vienkārši nepatika aukstums. Un jau atkal es murgoju, un man pašai tas jau šķiet stulbi.

Aizslēdzu garāžu, uz kuras ir uzrakstīts melns skaitlis-37.
Gāju uz stāvlaikumu, kur stāv tēta mustamgs, kurš jau skaitās mans, bet tik un tā tēta. Pamaniju ka blakus garāža(38) stāv vaļā un no tās spīdēja bļāva gaisma. Ejot garām neuzkrītoši ieskatījos tajā, jo šī garāža vienmēr ir stāvējusi tukša. Garāžā stāvēja sudrabots Pagani(zonda) mašīna un tai pie sāna stāvēja kāds tips, kas šķiet kaut ko cītīgi meklēja, nevēlējos izskatīties ziņkārīga, lai gan tada arī esmu, es novērsos un turpināju ceļu, bet saparotu es tikai vienu, šis tips noteikti ir stāvus bagāts, ja var atļauties Pagani, šī mašīna man personiski nesimpatizē, bet tā viennozīmīgi ir ļoti ātrā un pamanāma. Un tās cena parasti ir sešās nulles.

Iesēdos mašīnā un protams iedarbināju to un izbraucu no stāvlaukumu. Arā bija tik kluss un mierīgs, bet ko varēja gribēt ir vakars.  Man prātā bija tikai silta duša un pēc tam gulta, un rīt no rīta ilgi gulēt, jo rīt ir ilgi gaidītā sestdiena, un man par brīnumu nekādu plānu nav, ja protams kāds pavisam pēkšņi neuzradīsies alkstot manu sabiedrību.

Pēc duša ātri uzvilku pidžāmu un ielecu gultā, burtiski ielecu! Ierušinājos zem segas un apmierināti aizstaisiju acis, jo beidzot varēšu pagulēt, bet mani prieku protams kādam bija jasabojā, tas laikam nu ir kā likums pēdējā laikā. Mans televos vienmērīgi vibrēja uz mana nakstskapīša, pierādot savu eksistenci un to ka kāds baigi cītīgi centās mani saszvanīt, pavisam lēnām kā gliemezis pastiepu roku uz telefona pusi un vēl klusi nolamājos, jo Sid kāds iztraucēja man ļoti svētu lietu kā miegs!  Displeja mirgoja Gabriela vards, mans ilgi nedzirdētais brālēns man pēkšņi pazvana un velpietam vakarā, un precīzi brīdī kad eju gulēt. Ideāli!
"Jā?" Nikni jautāju
"Umm Hey, tu jau gulēji?  Sorry ka pamodināju." viņš uzjautrināti atvainojās.
"Saki ātri ko tev vajag, es gribu iet gulēt!" uzvēru pēdējo vardu īpaši skaļi.
"Labi labi, mierīgāk." viņš iesmējās un turpinājā
"Gribēju tikai pateikt ka rīt braukšu pie jums."
"Kapēc?" strupi jautāju
"Sen neesmu redzējis savu māsīcu, tev tā neliekas?" šķiet viņam tiešam bija labs garīgais.
"Un tas viss?  Nopietni?  Tā dēļ es piecēlos? Viss ar labu nakti, es eju gulēt!" nolamājos klausulē un vienkārši noliku un nu jau uzlidināju telefonu uz nakstsskapīša un apgūlos, pagriezos uz sāniem un aizmigu.

Sēdēju virtuvē un dzēru kafiju, mamma man kaut ko cītigi stāstija, taču tas viss aizplūda gar ausīm, kurš pilsētā ir tik bagāts lai nopirktu pagani? Šis jautājums bija apsēdis manu prātu, un tā garāža allaž bijusi tukš, būs jāpiezvana Metam un jānoskaidro, nevis jāsēž un censties kaut ko izgudrot, es tač neizgudrošu. Centos pievērsties mammas stāstitajam, bet izdzirdēju klauvienus pie durvīm. Piecēlos un aizgāju līdz tām lai atvērtu, kad atvēru durvis, iekritu lāča skavās, kuras gandrīz nosmacēja mani. Gabriels, kurš gan cits?
"Nu labi gulēji?" viņš mani ķircinot jautāja, es viņam tikai iedunkāju un ielaidu majā, pēc tam aizverot durvis.
Gabriels tiešām ir labākais brālēns kādu vien varētu vēlēties, mēs jau kopš bernības esam ļoti tuvi, bet takā viņš izdomaja studēt kādā ļoti cienijamā iestādē, arpus valsts robežām, mēs tagad satiekamies reti.
"Nu stāsti kā tev tagad iet?" viņš jautāja sēdēdams uz manas gultas.
"Labi, bet zini, es gribu tev ko parādīt." man seju rotāja viltīgs smaids un prātā pazibēja garāžas aina,  viņš zin ka reiz braucu ielas sacīkstēs, bet tomēr nezin ka atsāku un labi apzinājos, ka viņam tas ļoti patīk. Viņu vienmēr tas ir aizrāvis.