Aizmirstais talants

66.Nodaļa

Es pamodos tur pat mašīnā. Izstaipijusies es pavēros apkārt. Mēs atradāmies kāda lielveikala stāvlaukumā, bez mums te stāvēja vēl pāris mašīnas. Paskatijusies uz aizmuguri es ieraudziju guļošu Maiklu, kurš bija izgulies pa aizmugurējiem krēsliem. Tikai tagad es pamaniju ka esmu apsegta ar Maikla jaku. Izvilkuši savu telefonu no sava džempera kabatas es ielūkojos pulkstenī, bija 11:34. Vēlreiz palūkojos uz Maiklu un tad uz veikalu. Sapratusi, ka es nevaldāmi gribu ēst, es pārbaudīju visas savas kabatas cerot atrast naudu par kuru nopirkt ēdienu. Man paveicās, ka ādas jakas kabatā es atradu 10 euro banknoti. Atslēgusi savas durvis, es klusi tās atvēru un tik pat klusi arī aizvēru.

Iegājusi veikalā es pa taisno devos uz pārtikas nodaļu. Paņēmusi pāris virtuļus, ūdens pudeli un vēl paris izkodas es gāju uz kasi, lai par to visu samaksātu.

Ejot uz mašīnu es pamaniju, Maiklu, kurš atspiedies pret mašīnu gaidīja mani.

"Pateikt jau nevarēji,ka aizej vai ne?"  Viņš nomurmināja, kad piegāju viņam tuvāk.

"Tu gulēji!" Es vēsi atbildēju un iekāpu mašīnā. Viņš sekodams manam piemēram darija tā pat.

"Piesprādzējies, ja paveiksies vakara busim viesnīcā." viņš iedarbinot mašīnu teica. Es paklausiju viņu un piesprādzējos. Paņēmusi maisiņu ar iepirkumiem, es izvilku virtuļus.

"Vēlies?" Piedāvāju Maiklam virtuļi.
Viņš neko nesakot paņēma vienu.

"Uz kurieni mēs braucam?" Es pēkšņi iejautājos.

"Uz Toronto, Harijs izīrēja māju, netālu no Toronto, jo tevi izsludināja meklēšanā ar 50'000 atlīdzību." Viņš paskaidroja. Man iepletās acis no dzirdētā.

"Ja es nodotu sevi, es saņemtu atlīdzību?" domīgi iejautāhos, liekot Maiklam iesmieties.

"Nedomāju gan."

Iestājās klusums, kas vilkās vairākas stundas, ļoti garlaicīgas, mokošas un garas stundas...  Es vēros ārā pa logu vērojot ainavu un pilsētas, kam garām mēs braucām. Godīgi sakot, šis viss ir mokoši gan garlaicība, gan tas, ka nespēju uzturēt normālu kontaktu ar Maiklu, lai gan nezinu vai tas būtu parāk gudri, jo negribu lai atkārtojas tas, kas notika pirms nedēļas, jo viņš pie velna ir saderinājies un taisās precēties pēc trīs mēnešiem. Es melotu, ja teiktu ka man neskauž un ka es negribētu būt tās meitenes vietā. Un ticat vai nē es pati saprotu, ka esmu apsēsta par to visu, jo vienkārši netieku tam visam pāri.

"Tev viss kārtībā?" Maikls pēkšņi jautāja, viņš laikam bija ievērojis manu dīvaino sejas izteiksmi...

"Jā... Jā, viss kārtībā! Es vienkārši aizdomājos, un tas viss." atbildēju.

"Par ko tu domā?" Viņš jautāja, un es cerēju, ka viņš to nejautāja. Es vienozīmīgi nevarēju teikt kā ir...

"Mets zina?" Es Atbildēju ar pret jautājumu

"Manuprāt, nē." Viņš klusi noteica un paskatījās uz mani, taču ātri novērsās.

"Pastāsti, ko tu darīji Londonā." Viņš mainīja tēmu.

"Amm stādāju Makenzijas labā, piegādāju un atgādāju mašīnas, tēloju šoveri un kaut ko tam līdzīgu." Viņš mazliet iesmējās par manu atbildi.

"Klau! piedod, ka pat necentos dot tev kādu ziņu, ka esmu dzīva. Es arī biju tur, dienā, kad notika bēres, un tas visu šo laiku mani grauza." Es klusi noteicu, novēršot savu skatienu no viņa.

"Tu tur biji?" Viņš neticība jautāja.

"Jā, es zinu man vajadzēja vismaz mēģināt tikt prom, tad varbūt viss būtu savādāk..." pēdējos vārdus es izteicu īpaši, klusi, cerot, ka viņš to nedzirdēs, taču, viņš paskatījās uz mani un tad atkal pievērsās  ceļam neko nesakot.
Es sapratu, ka atkal esmu palaidusi visu dēlī. Cik jauki, esmu totāli liela muļķe...

Viņš iebrauca kafejnīcas stāvlaukumā.
Mēs abi izkāpām un klusējot iegājām iekšā. Apsēdušies pie galdiņa un pasūtījusi ēdienu, gaidījām, kad to mums atnesīs.

"Ko tu domāji ar to, ka viss būtu savādāk?" Viņš pēkšņi jautāja. Es apmulsu un nezināju ko teikt.

"Es gribu zināt.. " Viņš paskatoties acīs man teica.

"Es nezinu...  Vienkārši viss būtu daudz savādāk." Es nopūtos.

"Tu vēlies, lai starp mums kaut kas ir?" Viņš drīzāk to pateica kā pieņēmumu, nekā jautājumu.

"Tu esi saderinājies!" es iesaucos piesaistot pāris skatienus mūsu virzienā.

"Medison, lūdzu atbildi! Man jāzin... " Viņš nenolaida skatienu no manis. Viņa skatiens bija nopietns, taču mazliet izmisis. Kapēc viņš vispār iesāka šo tēmu. Es brīdi klusējot vēroju viņu, jo vienkārši nezināju, ko man teikt, lai gan viss ko man vajadzētu teikt skanēja manā galvā.

"Jā." Es nolaidu galvu, jo es negribēju redzēt viņa reakciju.

"Medison!" Viņš iesaucās liekot man uz viņu paskatīties. Viņa skatiens bija nopietns, tur nebija ne vilšanās, ne es pat nezinu, ko es biju iztēlojusies. Taču viņa skatiens bija varbūt netik nopietns kā iepriekš, taču tik un tā nopietns.

"Es atcēlu kāzas." Viņš ierunājās. Es sarāvu uzacis, cerot, ka nepār klausijos, vai to tiko neiztēlojos.

"Ko?... Kapēc?" Nesaprašanā jautāju

"Tas nebūtu godīgi ne pret viņu, ne pret mani. Viņa man ir pilnībā vienaldzīga."
Iestājās klusums, jo es biju mazliet apjukusi, jo ko tādu no viņa nebiju gaidījusi. Es vienkārši skatijos uz viņu un viņš uz mani. Līdz brīdim, kad mums pienesa ēdienu.

~mopsīts 🥰