Es sēdēju Maikla mašīnā ar apsaitētu kāju. Man nebija ne jausmas cik ir pulkstenis, bet ārā bija tumšs un drēgns. Mašīnā valdīja klusums, saspīlēts un nepatīkams klusums, taču es neuzdrošinājos, ko teikt, jo Maikls iezskatijās saspringts un pat dusmīgs. Es viņu šoreiz pat sapratu, jo esmu viņu pievīlusi un nekas vairs nebūs takā agrāk.
Jau pēc ceļa, pa kuru mēs braucām, es sapratu uz kurieni mēs braucam. Mēs braucām pie Čarlija.
Likās, ka brauciens ieilgst, es nezinu vai tas bija kusuma dēļ, vai manas sašautās kājas dēļ, kas smeldza sāpēs.
Es atviegloti nopūtos pamanījusi priekšā Čarlija māju, taču tad saprotot, ko esmu izdarījusi, aši paskatijos uz Maiklu, kurš par laimi to nedzirdēja. Kad motors bija apklusi, es attaisiju mašīnas durvis un knapi uzraususies arā no mašīnas, es gandrīz nokritu, taču divas spēcīgas rokas, mani noķēra un saka nest mājas virzienā.
"Es pati varu." Diezgan aizkaitināti teicu, jo man nepatika šī situācija. Lai vai kā man viņš patiktu, man tas viss ir jāaizmirst, un šis galīgi nepalīdz.
"Jā, protams." Viņš sarkastiski atbildēja un turpināja mani nest. Aizkaitināti nopūtos un sapratusi, ka nav jēgas ļāvu viņam mani nest. Lai gan siltums, ko viņš izstaroja bija patīkams un es pēkšņi saku justies tik nogurusi, ka šķita, ka tulīt aizmigšu. Taču es zināju, ka tagad gulēt es nedrīgstu. Ienesis mani iekšā un pasaucis Čarliju, viņš mani ielika gultā un pats kaut kur pazuda atstājot mani ar Čarliju. Čarliju nepārmijot ne vārda uzreiz sāka rīkoties.
Es pamodos no diezgan skaļām balsīm, no sākuma nesapratu, kur atrodos, taču, kad apradu ar tumsu, kas bija istabā, sapratu, ka esmu tajā pašā istabā, kur mani atstāja Maikls.
Pamanījusi uz nakstskapīša lampu es uzmanīgi pieslējos sēdus un ieslēdzu to. Istabu piepildīja gaisma, tā bija blāva, kā jau nakts lampa. Taču pietiekami gaiša, lai es varētu kartīgāk apskatīt istabu. Skaļās balsis bija pierimušas uz brīdi un iestājās baiss klusums. Tas bija līdz brīdim, kad sadzirdēju soļus tuvojamies istabas durvīm. Durvis lēnām atvērās, šķiet nācējs domā, ka es veljoprojām guļu. Pa durvju šķirbu parādijās Harija galva un pamanījis, ka esmu nomodā viņš pasmaidīja un atvēris durvis plašāk, viņš ienāca.
"Kā jūties?" Viņš klusi jautāja un pienācis pie gultas, kur es gulēju, un apsēdās uz tās malas pret mani.
"Dranķīgi." Mana balss drīzāk nočarkstēja, ka vecs, sagrabējis radio.
"Piedod man, lūdzu!" Es klusi nočukstēju un jutu, kā manās acīs parādās asaras.
"Es... Man draudēja un... un viņa būtu jūs visus nogalinājusi." Es nezināju, ko teikt, taču zināju, ka man ir kaut kas jasaka. Taču sapratusi, ka tas galīgi nepalīdz nokāru galvu.
"Medison, es zinu." Viņš klusi teica un pacēlis manu galvu, notirija asaras, kas jau bija atradušas ceļu uz maniem vaigiem.
"Tu zini?" Klusi jautāju, ieskatoties viņa acīs.
"Džozefs izstāstīja." Viņš man iedrošinoši pasmaidīja.
"Tu nedusmojies?" Pavisam klusi un nopietno jautāju, baidoties no atbildes.
"Protams, ka nē. Es esmu atkal atguvis savu mazo māsu, kapēc gan lai es dusmotos." Viņš smaidot teica un izpleta rokas apskāvienam. Es, protams, neatteicos, no viņa lāča apskāviena, jo man tas šobrīd bija nepieciešams viss vairāk.
"Nāc visi yevi lejā gaida." Viņš nebeidzis smaidīt teica.
"Visi?" Es pārjautāju, jo man bija bail lūkoties patiesībai acīs.
"Nāc." Viņš norāva no manis segu un satvēris mani līgaviņa saka nest uz lejas stāvu. Es jau gribēju pretoties, sakot, ka pati varu, taču viņa skatiens bauda, lai es nemaz nemēģinu.
Tuvojoties dzīvojamai istabai, kas atradās pirmajā stāvā es dzirdēju daudz pazīstamu balsu, kas lika man vairāk un vairāk nervozēt. Iegājuši iekšā visi apklusa un visu skatieni bija pievērsti mums, pareizāk sakot man.
Šķita, ka klusums ieilgst un, ka drīz tikšu apmētāta ar sapuvušiem tomātiem, vai ar citām pretīgām lietām. Taču tad pēkšņi Reja un Reičela pieleca aukšā un skrēja manā virzienā.
"Tu mums tā pietrūki." Viņas abas reizē nobļāvās, un gandrīz nogāza nabaga Hariju gar zemi.
"Pag, ļaujat man viņu nolikt dīvānā." Harijs skaļi smejoties iebļāvās un ielika mani dīvānā, kur vēl sēdēja Logans.
Viņas abas apskāva mani, gandrīz nožņaudzot mani. Es nespēju atturēt asaras, kas jau atkal gāzās pār maniem vaigiem. Reja to pamanījusi notupās man priekšā.
"Ei... Kapēc tu raudi." Viņa ieskatoties manās acīs noprasija un visu skatieni jau atkal bija pavērsti pret mani.
"Mēs neviens tevi nevainojam." Viņa viegli pasmaidot teica.
"Labi?" Viņa jautāja. Es tikai pamāju ar galvu un tiku ievilkta viņas apskāvienā. Arī pārējie pie manis pienāca, apskāva, apjautājās par mani. Te tiešām bija viņi visi. Te bija Džaspers, mans brālis, Reičela, Reja, logans, Ostins, taču es nekur nemanīju Maiklu.
"Kur ir Maikls?" Es iejautājos un jau atkal visu skatieni tika pievērsti man, taču šoreiz, tas neko labu nevēstija.
Heyo!
LŪDZU IZLASAT!
Tatad par to, kapēc es nepublicēju tik bieži daļas.
Es tiešām pati gribētu, lai man ir vairāk laika, lai rakstītu, taču man nav tik daudz brīvā laika, kā arī man vienkārši reti, kad parādas iedvesma, lai kaut ko uzrakstītu.
Man šobrīt pašai, ir ļoti daudz problēmu un jūs paši zinat, ka tās tik viegli nerisinās. Lai vai kā, es netaisos, tagad kratīt sirdi, bet gribu, lai saprotat, ka es tiešām cenšos atrast pietiekoši daudz
laika, lai uzrakstītu jaunas daļas.
Es esmu pateicīga jums visiem, ka lasat manu stāstu. Un jūsu labie komentāri, pat ļoti uzlabo manu dienu, takā tiešām liels paldies jums par to. Tas tiešām man daudz nozīmē! ❤️🖤❤️
~Mopsīts 🖤🔥
YOU ARE READING
Aizmirstais talants
RandomParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...
