Es gulēju savā istabā un veros griestos, kuros es centos atrast, ko interesantu. Man bija liegts iziet no istabas kamēr man to atkal atļaus un mani tas tik ļoti tracināja. Es jūtos kā kaut kāda marionete, kurai var paraustīt tikai aukliņas, lai izdarītu to, ko kāds cits grib, lai izdaru. Un neklausīt es arī nevaru, jo zinu, kas notiks. Tā nabija pirmā reize, kad Brendons izrāda agresiju. Ir bijis pat vēl trakāk, taču par to vien liecina rētas, kas vietām rotā manu ķermeni. Un es ļoti labi apzinos, ka ar Makenzinu jokot nedrīkst. Viņas draudi nav nekādi tukši draudi, ja vajadzēs viņa arī tos piepildīs.
Es mazliet pasmaidīju atceroties, kā Džimbi priecīgi skrēja pie manis. Es domāju, ka to mazo, dzīvelīgo suņuku vairs neredzēšu. Tas mani tikai motivē censties ar vien vairāk, lai tiktu prom no šejienes. Es pielecu sēdus un paskatījos uz balkona pusi. Mana istaba atradās otrajā stāvā un, manuprāt, nevajadzētu būt grūti tikt lejā. Uzvilkusi melnas džinsas ar pelēku topiņu, pavirsu uzvilkusi ādas jaku es sameklēju mašīnas atslēgas. Ātri uzvilkusi kājās kedas, klusiņām izgāju uz balkona. Man paveicās, ka blakus manas balkonam bija atstutētas trepes, jo makenzija bija pavēlējusi māju nokrāsot. Tikusi lejā, es izskrēju no pagalma un gāju uz garāžu, kur atrodas manas mašīnas. Lai gan garāža atrodas normālu gabaliņu no šejienes, es uz turieni aizgāju salīdzinoši ātri.
Atslēgusi garāžas durvis, es atvēru tās un ieraugos šīs dienas skaistāko skatu es pasmaidīju. Piegājusi pie sava zilā mustanga, es novilku ar pirkstu pa tā kaputu līdz durvīm un atslēdzu tās. Iesēdusies mašīnā es iedarbināju motoru un izbraucu no garāžas pēcāk garāžu aizslēdzot. Es sāku braukt pa pilsētas ielām, meklējot nepatikšanas. Laternu izgaismotas tumšās ielas tik ļoti lika justies kā mājās, kā vakaros, kad tētis mani vizināja pirms gulētiešanas. Es tik bieži aizmigu vērojot kā triecāmies garām šīm ielām. Kaut varētu atgriesties uz šiem brīžiem, man to tik ļoti pietrūkst.
Es ieraudziju policijas mašīnu un man galvā iešāvās viena ģeniāla doma, ja to var saukt par ģeniālu... Piespiedusi gāzi līdz grīdai un nomainījusi ātrumus es apdzinu to. Nepagāja īpaši ilgs laiks, kad tā sāka dzīties man pakaļ.
Tagad sēžu policijas iecirknī nopratināšanas telpā un gaidu, kad kāds atnāks pie manis, predzizējot Džozefs. Pēc pāris sekundēm viņš arī ieradās un neizskatījās apmierināts.
"Kur tu pie velna izrāvi to mašīnu?"
Wow šis mani pārsteidza nesagatavotu, tapēc dziļi ievilku elpu
"Paklau Džozef, tas ko es tev tulīt pateikšu būs neticami, bet tev ir man jātic, vismaz kādam tas ir jāzin." Es to nobēru un bailīgi pētīju viņa sejas izteiksmi, kurā varēja redzēt kā niknumu vietā parādās nesaprašana. Viņš atspiedās pret grēsla atzveltni un sakrustoja rokas virs krūtīm.
"Pamēģini, varbūt ticēšu, bet sāksim ar to, kas tu vispār esi?" Viņa balsī tik un tā bija dzirdams niknums un es pat saprotu kapēc, jo nu tā mašīna piederēja viņa labākajam draugam un pēc tam viņa meitai, tas ir man. Un tagad tā pēkšņi ir pie manis, pie cilvēka, kuru viņš nepazīst, vismaz viņš tā domā.
"Tur jau tā lieta! Es neesmu mirusi!" Es iesaucos, jo vienkārši vairs neizturēju.
"Es esmu Medisona un man pie velna ir apnicis dzīvot Makenzijas pakļautībā un būt kaut kādai Semai." Es turpināju un atkāzos pret krēsla atzveltni un pieliku rokas priekšā sejai.
"Bet kā?" Viņš klusi un pārsteikti jautāja. Es noņēmu rokas no sejas un paskatijos uz viņu.
"To visu sarīkoja Makenzija." nopūtos, un tad sapratu to, ka viņš man tic.
"Pag tu man tici?" Jautāju ar smaidu sejā.
"Protams, tavi mati un stils tevi nemaz baigi neizmaina, ja labi grib tevi var atpazīt.'' Viņš pasmaidīt teica.
"Tu esi vienīgais." Nolaižot acis teicu.
"Ja Makenzija uzzinās to, ka esmu runājusi ar tevi, viņa visus nogalinās." Bažīgi teicu paceļot acis atpakaļ uz viņu.
"Neuztraucies, par šo neviens neuzzinās. Toties man prieks, ka tu esi atpakaļ." Viņš pasmaidīja, kas lika pasmaidīt arī man.
Heey!
Liels jums paldies par jūsu jaukajiem komentāriem!❤️
Un, protams, ka es mīlu jūs visus!
Par jaunu daļu neko nevaru solīt, bet centīšos uzrakstīt pēc iespējas ātrāk.
~Mopsīts🙋♀️🖤
VOUS LISEZ
Aizmirstais talants
AléatoireParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...
