Aizmirstais talants

31.Nodaļa

Vēsais gaiss man lika ciešāk aizņaukt ciet jaku. Atspiedusies pret mašīnu es vēroju ieleju starp kalniem, lai gan bija parāk tumš, lai ko saskatītu, taču man nebiju kur citur likties.
Izvikusi telefonu, kurš atrads kabat un ieslēdzu to, no spožā ekrāna man nācās sasžmiekt acis. Telefona displejā regojās pulkstens, kas radija predzīdzi divi naktī. Izslēgusi to iebazu atpakaļ gabatā un nopūtos. Bija pagājušas piecas stundas, veselas piecas stundas, kas šķita mokošakās manā dzīvē. Kad aizvedu Maiklu līdz Čarlijam, viņš bija gandrīz besamaņā un smagā stāvoklī. Man pa galvu klīst neskaitāmas domas, ja nu...... Nē! Es nedrīkstu šādi domāt, taču ja nu viņš neiztur? Ja nu es vairs neredzēšu viņa silto smaidu un nejutīšu viņa apskāvienus? Ja nu es vairs neredzēšu viņa acis?
Centos šīs domas izmest no mana prāta, bet tās spītīgi turējās pretī, draudot sajaukties vienā lielā viesuļvētrā.
Es ielūkojos zvaigznēs, tās bija tik skaistas, taču tas nepalīdzeja izmest viņu no prata.

Es dzirdēju kā kaut kur talumā iegaudojas vilks, varbūt arī viņš ir parņemts ar domām, jo viņa kauciens likās tik vientuļs. Taču pēc tam es sadzirdēju kā putnu bars saceļas spārnos un pēc viņu skaļajām balsīm varēja saprast ka tie ir kraukļi. Šķiet, ka šis vilks nemaz nav tik vientuļš kā man bija sķitis. Es nobraucu gar mašīnas sānu un apsēdos uz zemes, atspiedusies pret mašīnu. Es atstutēju galvu pret mašīnā ar skatu uz aukšu un aizvēru tās.

Man nebija bail, ka varētu aizmikt, jo apzinājos, ka šonakt neaizmikšu. Es zinu, ka man vajadzētu pie viņa aizbraukt, taču man bija bail sastapties ar manā lielakajām bailēm.
Es tur turpināju sedēt ļaujot savām domā saiet virpulī, jo ko gan citu es varētu darīt?

Mani no domām izrāva telefona vibrēšana. Ieskatijusies ekrānā redzēju Teo vardu.

"Klau Medison atbrauc lūdzu." Viņa balss skanēja caur klausuli.

"Maiklam nav īpaši labi." Viņš turpināja neļaunot man atbildēt.

"Ko mana klātbūtne varētu mainīt?" Es vēsi jautāju, lai gan negribēju pati tam ticēt.

"Lai nu no kura, bet no manis jūs to nenoslēpsiet." Viņš atbildēja liekot man saraut uzacis.

"Par ko tu runā?" Jautaju, lai gan ļoti labi zināju par ko iet runa.

"Es Maiklu pazīstu ļoti ilgi, un ļoti labi redzu to skatienu ar, kadu viņš skatās uz tevi. Viņš ar Eimiju nav runājis jau divus mēnešus, pat pieminējis nav. Taču par tevi šķiet viņš ir gatavs runāt mūžigi." Viņa teiktais lika man mazliet pasmaidīt, taču man nebija vardu ar ko atbildēt.

"Lūdzu atbrauc, turklāt tu tā pat negulēji." Man vienīgai liekas, ka viņš lasa domas vai kaut ko tamlīdzigu?.

"Labi pēc divdesmit minūtēm būšu." Nopūtos un attaisiju mašīnas durvis lai iesētsos tajā.

"Deram ka pēc desmit?" Viņš skumji iesmējās un nolika. Es nometu telefonu pašažierkrēslā un atri piesprādējos. Uzliekot rokas uz stūres es strauji sāku braukt apgriežot mašīnu. Es traucos caur tumšajām ielām pat nepaskatoties spidimetrā, taču šķita, ka tas ir tas kas man ir vajadzīgs, ātrums.

Piebraukusi pie viņa majās es izskāpu no mašīnas un piegaju pie durvīm.
Saņemusies es pieklauvēju un man nevajadzēja ilgi gaidīt līdz Teo atvēra.

"Sveika! Nāc, es aizvedīšu pie viņa." Viņš skumji uzsmaidija. Es pamāju ar galvu un sekonu viņam uz otro stāvu.
Piegajis pie durvīm viņš tās pavēra un ielaida mani iekšā.

"Es atstāšu jūs divatā." Viņš noteca man paskatoties uz viņu. Viņš aizsevis klusām aizvēra durvis un es vēl dzirdēju viņu neojam pa kāpnēm.
Es palūkojos uz Maiklu, kurš tik mierīgi gulēja gultā, taču es redzēju, kā vīņš saraujas aiz sāpēm. To bija ļoti sapīgi redzēt. Es piegāju pie viņa gultas un notupos pie tās, lai varētu viņu redzēt. Es vienkārši sēdēju un es nezinu, laikam gaidiju.

"Sveika!" Dzirdot viņa čerkstošo balsi es pagriezu galvu pret viņu un pasmaidiju.

"Sveiks!" Es ar smaidu teicu.

Es jutu, kā asaras laužas uz maniem vaigiem un šķiet ka tā arī tos sasniedza.

"Hey, kas noticis?" Viņš klusi iesaucās. Es pasjatijos uz viņu un vienkārši nenoturējos lai nepateiktu.

"Es tā nobijos, ka vairs nekad tevi neredzēšu. Saproti?" To pasakot es noliecu galvu.

Viņš ar roku pacēla manu zodu liekam man ieskatīties viņa acīs.

"Redzi, ar mani viss ir kartībā." Viņa acis nenolaidās no manis. Viņš maigi notrausa man no vaigiem asaras un es jutu kā viņa pirksti kavejas uz mana vaiga, viņš viegli no noklāstija.

"Tev vajadzētu pagulēt." Viņš klusi ierunājās. Es pamāju ar galvu un piecēlos lai dotos prom, taču viņa roka sagrāba manējo.

"Nāc šurp." Viņš pasmaidot teica, liekot man apgulties viņam blakus, es novilku kedas un tā arī dariju.
Viņš ar nesavainoto roku pievilka mani pie sevis. Es uzliku savu galvu iz viņa krūtīm un sapratu, cik patiesībā biju nogurusi. Viņa roka apvijās ap mani un viņš viegli klāstija manu plecu, liekot man nomierinties.

"Kopš kura laika tu no mustangiem pargaji uz jaguāriem." Viņš pēkšņi iejautājās.

"Man nav ne mazāko nojausmu." Es klusi atbildēju aiztaisot acis un ļaujoties miegam...