Aizmirstais talants

44.Nodaļa

Sēdēju dīvānā, ja to varētu nosaukt par sēdēšanu manas kājas bija pārliktas pār atsveltni un pati drīzāk gulēju, man plakus gulēja Džimbo, vērodams katru manu kustību. Es vēroju griestus un viegli glāstiju suņuku. Pārējie bija kaut kur aizgājuši, lai apspriestu turmāko gaitu un plānu kā izglābt Hariju. Man viņi tikai pateica, ka šobrīd esmu neprognozējama un pārāk emocionāla, tāpēc man labāk neiejaukties. Protams, Es centos atrunāties, ka man šobrīd ir svarīga brāļa atrašana un ka domas nenesas uz sērošanu, bet būsim atklāti tā tas nav un viņi to saprata. Šobrīd es gribu tikai izšķaidīt Makenzijas purnu pret sienu un nodedzināt viņas līķi, pēcāk pelnus izberšu atgritumu tvertnē. Lūk tāds ir mans plāns, bet šobrīd esmu bezspēcīga.

Es dzierdēju balsis nākam uz manu pusi taču, neizkustējos no vietas.

"Tev ērti?" Dzirdēju tik ļoti pazīstamo balsi, paskatijos uz viņu un piekrītoši pamāju ar galvu.

"Bļāviens!  Suņi uz mana dīvāna neguļ!" iesaucās Keins un noplātija rokas. Džimbo tikai pacēla galvu un paskatijos uz viņu.

"Takā viņš ir īpašs, viņš ir izņēmums un es viņam atļāvu."Nomurmināju, pievēršot pārējo cilvēku uzmanību, kurus nepazinu. Džimbo tikai izdvesa dīvainu skaņu un atkal nolika savu galvu man uz vēdara, kur tā atradās arī pirms tam.

"Hey, kurš tevi te iecēla par galveno!" Keins atkal iesaucās. Paskatijos uz viņu ar "tu nopietni?" skatienu un gribēju jau piebilst, ka mans suns visticamākais ir tīrāks par viņu, taču Maikls mani apturēja

"Kein, vienkārši ļauj tam sunim gulēt uz dīvāna." Un neviens neko vairs neteica tikai visi izklīda unbes jau atkal paliku viena.

Es vēroju, kā Keins rīkojas datoru, cenšoties atrast Hariju un Maikls viņa sēdēja blakus un ik pa laikam kaut ko piemetināja vai norādīja datora ekrānā. Es sāku vērot viņu, katru viņa kustību, viņa matus un augumu, ko varēja pamanīt piespīlētās maikas dēļ.  Tada skata dēļ, es te sēdētu ļoti ilgi.
Es nezinu, cik ilgi es viņu vēroju, bet pēkšņi viņš pagriezās pret mani, liekot man piesarkt. Viņš atri kaut ko pateica Keinam un piecēlies no krēsla nāca manā virzienā. Es biju jau apsēdusies normāli.  Viņš nostājās man pretī un ar smīnu prasija.

"Tu centies mani izkausēt ar skatienu, vai tā ir kāda veida hipnoze?" Viņš nenovēršot skatienu jautāja, liekot man palikt vēl sarkanakai.

"Nāksi?" Viņš pasniedzot man savu roku jautāja.

"Uz kurieni?" Paskatoties uz plaukstu, bet atpakaļ uz viņa burvīgajām acīm.

"Kaut kur tepat... "Viņš domīgi novilka.  Es saņēmu viņa roku un mēs aizgājām prom no šīs telpas. Džimbo izlecis no dīvāna mums sekoja, tapēc nolēmām viņu izvest pastaigā.

Izejot no mājās, Maikls piegāja pie mašīnas un atslēdza to. Attaisijis aizmugurējās durvis un ielaida Džimbo, kamēr es nesaprašanā stāvēju, jo mēs tak taisījāmies iet pastaigā.

"Tu nāksi?" Viņš izjauca iestajušos klusumu. Es tikai piegāju pie mašīnas un iekāpu tajā.

"Uz kurieni mēs brauksim?" Jautāju, kad viņš iedarbināja mašīnu.

"Tad redzēsi..." Viņš pasmaidīja manā virzienā un izbrauca no mājas pagalma.
Es atstutēju galvu pret logu un vēroju garām slīdošās mājas. Jutu, kā Maikls uzliek savu roku uz manas kājas. Liekot tirpiņām pārskriet pār muguru. Mašīnas solonā valdīja klusums, taču tas bija patīkams. Manas domas pa manu prātu skrēja ar gaidmas ātrumu. Un es tās nespēju kontrolēt.

Kad sapratu,ka Maikls ir noparkojis mašīnu es pacēlu galvu, lai labāk redzētu,kur esam. Mēs bijām pie jūras. Izkāpuši un izlaidusi Džimbo, mēs devāmies uz pludmali.
Džimbo pa taisno skrēja ūdens virzienā un centās neķert vilni, skraidot šurpu turpu pa pludmali.  Es apsēdos pavēsajās smiltīs un vēroju skaisto skatu, kā saule tuvojas horizontam. Es jutu kā Maikls apsēžas man plakus, tapēc atstutēju savu galvu pret viņa plecu un nopūtusies aiztaisiju acis. Viņš aplika roku ap maniem pleciem un uzpieda skūpstu manos matos. Manu vecāku zaudēšana laikam ir man likusi izbaudīt pilnībā katru brīdi ar cilvēkiem, kas man svarīgi. Esmu sapratusi, ka jebkurš mirklis, var kļūt par pēdējo mirkli ar šiem cilvēkiem.

"Ko es darīšu pēc tam?" Es klusi jautāju, jautājumu uz kuru gribēju atrast atbildi, bet šķita, ka tadas nav.

"Turpināsi būt Medisona Stouna un baudīsi dzīvi kopā ar mani." Viņš atbildēja.

"Vai tas ir piedāvājums?" Es jautāju izslejoties taisni un pagriežoties pret viņu.

"Iespējams." Viņš viltīgi pasmaidīja.
"Ja vien tu to vēlies."

Hey! Es zinu, ka labu laiku nebija jaunas daļas, bet šeit nu tā ir... Un es tiešām centīšos ātri uzrakstīt jaunu daļu, vismaz tuvākajā laikā.

~Mopsīts😉😅❤️