Aizmirstais talants

49.Nodaļa

2.Gadus vēlāk.

Ieskatījos savā atspulgā, lai gan zinu, ka tas ir manis pašas atspulgs, tas man ir svešs. Tā vairs neesmu es. Atspulgā redzamā meitene ir Sema, Sema Klarka. Mani mati, nu stiepjas līdz pleciem un ir ugunīgās krāsās - sarkanā pārēja uz dzeltano. Man mugurā ir melna iespielēta un paīsa kleitiņa un eleganta melna ādas jaka. Kājās man ir melnas augstpapēžu kurpes. Es vairs pat neizskatijos pēc sevis, un tas tā bija arī domāts. Piekārtojusi savu make-up es izgāju no izstādes zāles tualetes un iespraucos pūlī, meklēdama konkrētu cilvēku. Un tad man acīs iekrita šis cilvēks, otrā zāles pusē. Tur nu stāvēja šis cilvēks, melni mati un šampanieša glāze rokā, kas tika iztukšota ar mēru. Apskatijusies apkārt, vai kāds man neseko devos pie šī cilvēka. Es izlikos, ka steidzos un ieskrēju viņā, par laimi neapblejot mūs abas.

"Es ļoti atvainojos!" Mākslīgi pieliku roku priekšā mutei.

"Tā steidzos, ka pat jūs nepamanīju, Ai, cik es esmu neveikla." Turpinot iesaucos. Sieviete sudrabotajā kleitā, pasmaidīja un iesāka.

"Ai, nu ko jūs! Nekas jau nav noticas, kam gan negadās." Viņa iesmējās un nopētija.

"Pagaidiet, vai tik jūs nēsāt Denīze Džonsone?" Iejautājos, redzot kā mainas viņas sejas izteiksme.

"Jā, un kas jūs būtu." Viņa laipni apjautājās

"Sema klārka." pasniedzot roku iepazīstināju ar sevi.

"Prieks iepazīties. Man jums jāizsaka komplimens par šām viesībām, tās tiešām ir krāšņas." Viņa aplūkojot apkārtni noteica.

"Pateicos, un ko domājat par izstādes galveno objektu?" Jautāju.

"Manuprāt, tā ir ģeniāla ideja! Apvienot tā laika dizainu ar mūsdienu.!" Viņa smaidīgi noteica un uzmeta skatienu mašīnai.

"Šī mašīna atrodas pārdošanā. Varbūt esat ieinteresēta?"

"Ņemiet, mana vīra vizītkarte. Viņš vienozīmīgi būs ieinteresēts. Atvainojiet, bet man vairs nav laika sarunām." Viņas skaties šaudījās apkārt meklējot kādu.

"Protams." Atbildēju un aizgājām, katra savu ceļu.

Izgāju no ēkas un apskatījos apkārt meklējot mašīnu, ieraudzījusi to, gāju tās virzienā.

Iesēdos aizmugurējā sēdeklī un atstutēju galvu pret atzveltni. Es sapratu, ka man būs beigas, jo dabuju tikai vizītkarti, man vajadzēja mašīnu pārdot. Skatoties kā man garām traucas koki un ēkas jau atkal iegrimu domās.
Man viņu pietrūkst un vissāpīgāk ir apzināties, to, ka esmu viņiem mirusi.
Neesmu nevienu no viņiem redzējusi ne savu brāli, ne Reju, ne Ostinu, ne Džasperu, ne Rēčelu, ne Metu, ne Loganu un visbeidzot Maiklu. Un kāda iespēja man būtu viņus vispār redzēt, ja visu šo laiku esmu dzīvojusi Eiropā, visbiežāk jau Lielbritānijā.

Palūkojos uz savu roku, kuru rotāja trīs smalkas suņu ķepiņas, tās es uztetuvēju neilgu laiku pēc tam, kad ieradāmies Londonā. Nopūtos un jau atkal iegrimu atmiņās. Es viņis visus tā gribu satikt, bet es zinu, ka nekad to vairs nevarēšu, vismaz kā Medisona Stouna.

Mašīna piebrauca pie milzīgās vilas durvīm, es izskāpu no tās un noskatijos kā tā aizbrauc. Aši palūkojos patumšajās debesīs un gāju uz durvju pusi. Es nepaspēju tās atvert, kad tās jau atvērās un man priekšā stāvēja Makenzija, ja viņa neuzmanītu manu brāli un pārējos, tad es sen jau būtu viņu nožmiegusi pati ar savām rokām.

"Un kā tu to taisies paskaidrot?" Viņa nikni jautāja, un drīz aiz viņas parādijās arī Brendona seja. Saprotot viņas mājienu es iesoļoju mājā un dzirdēju kā durvis aizcērtas.
Brendons mani piespieda pie durvīm, turot mani aiz kakla, žņaudzot mani.

"Tu sāc palikt nelietderīga! Tu saproti, ko tas nozīmē?" Brendons mani piespiežot vēl stiprāk teica. Es knapi spēju ievilkt elpas vilcienus.

"Kuru pirmo?" Makenzija aiz muguras iesmejoties jautāja.

"Varbūt viņu pašu?" Brendons domīgi iejautājās. Un es jutu kā viņa rokas ap manu kaklu paliek stingrākas un es vairs nespēju paelpot. Es sāku rīstīties cenšoties palepot, taču viņš, protams, to izbaudīja.

"Brendon! Nu jau pietiks, viņa vismaz braukt māk." Makenzija iejaucās, kad jau domāju sākt atvadīties no dzīves.
Brendons mani atlaida un es klepojot ievilku dziļu elpu.
Es stāvēju atspiedusies pret durvīm, cenšoties atgūt elpu, kamēr viņi kaut ko apspriedās.

"Tu vari vākties prom." Makenzija teica un tikai pamāja uz durvju pusi. Es izgāju no smalkās vilas un devos uz savu motociklu, kas stāvēja pagalmā.

Tikusi mājās es uzreiz iegāju dušā un iekritu gultā un pēdējais, ko atceros ir īsziņa no Makenzijas, ka nākošnedēļ braucam atpakaļ uz Ameriku, lai sāku pakot mantas. Tas mani ļoti izbrīnīja, taču aizmigu, jau atkal murgainā miegā, kas mani moka visu šo laiku.