Aizmirstais talants

41.Nodaļa.

Es pamodos no sapņa, kur Maikls mani noskūpsta, nu jau sapņos es viņu redzu. Taču tad, kā kāds ar pannu man būtu iesitis pa pakausi es atjēdzos, ka tas viss notika reālajā dzīvē, tas lika man īpaši smagi nopūsties. Domās sāku pielūkt visus sev zināmos dievus, lai es šobrīd vienkārši pazustu, tā poof... un manis vairs nav, bet tas laikam reali nav iespējams.
Man ir totāli bail ar viņu runāt, vispār satikt. Taču man arī ir bail par to,ka vispār viņu neredzēšu.
Un ja nu tas izjauca mūsu draudzību,ja tā skaitās draudzība?
Un ja nu viņš teiks,ka tas viss ir vienkārši jāaizmirst?
Un ja nu, tomēr viņš gribēs šo visu,lao arī kas tas būtu, turpināt?

Šie jautājumi nepiekā laba nenoved,tikai sāpošām smadzenēm un aizbraukuša jumta.

Es biju tik dziļi domās ieslīgisi par šo tēmu, ka salecos no tā ka mans telefons novibrē. Paņēmusi to rokās atbloķeju. Man bija ziņa no Harija,ka viņš tagad taisās izbraukt,lai brauktu pie manis. Un tagad es nolamāju visus sev zināmos dievus par šādu sodu,un arī sevi,jo pati vakar par kaut ko tādu iedomājos, lai gan.... tas nozīmē to,ka man ir iemesls, lai tagad atri notītos pirms citi ir pamodušies. Tapēc ātri izlēcu no gultas, aši saģērbusies un savākusi savas mantas es izgāju no istabas. Taisijos jau kāpt lejā pa kapnēm,kad kāda balss ierunājās, un tas lika manai sirdij uzsākt skrējienu.

"Tu jau brauc prom?" Maikls miegaini jautāja. Viņš izskatijās galīgi saņurcīts, taču piemīlīgi.

"Jā, Harijs brauc uz šejieni un man šis tas jānomārto pirms viņš ir šeit." Atbildēju cenšoties nesatraukties.

"Pagaidi! Es braukšu tev līdz." Viņš iesaucās un iegāja savā istabā,kas lika man vēlēties ielīst zemē. Tik liels kauns man bija no viņa.

Pasaukusi Džimbo es atslēdzu mašīnu un gaidiju,kad sunsīts atskries. Atvērusi aizmugurējās durvis ielaidu viņu mašīnā un aizvēru durvis, skatotitrakāk. vasarnīcas pusi un gaidiju Maiklu.

Pēc brīža viņš arī atvilkās.

"Kapēc gribi braukt līdzi?" Jautāju, kad abi tiko bijām iesēdusies mašīnā.

"Mums vajag izrunāties par to, kas notika vakardien, bet ne jau šeit mašīnā, pie tevis, labi?" Viņš viegli paskatījies uz mani un noteica.  Es tikai atbildes vietā saprotoši pamāju ar galvu. Un nu manas domas šaudījās vēl ātrāk un vairāk pa manām smadzenēm. Es pat klusībā sāku lūkties, lai tās nepārspākst, tā būtu viena netīra Padarišana un turklāt, kada iespēja ka tad Maikls neredzēs to visu par ko es domāju? Es ceru, ka viņš nemāk lasīt manas domas. Tas būtu vēl trakāk.

Apstājusies mājas pagalma, es izslēdzu mašīnas dzinēju un izkāpu no tās, piegāju pie aizmugurējām durvīm un izlaidu Džimbo.
Paskatoties uz Maiklu un viņa skatienu, kurā bija redzama kripata no nožēlas. Es sāku jau saprast, ka to visu man nāksies aizmirst.

Ieejot mājā es pa taisno aizgaju līdz virtuvei, lai Džimbo iedotu ēst. 
Kad biju to izdarījusi sastapos ar Maikla skatienu un ievilkusi dziļu elpu plaušās iesāku.

"Klau, es sapratīšu, ja tu to visu gribēsi vienkārši aizmirst." Viņa sejas izteiksme mazliet mainījās.

"Kapēc tu domā, ka es gribu to vienkārši aizmirst?" Viņš atbildēja ar jautājumu, kas tiešām man lika apdomāties. Es skatijos viņa acīs kādu brīdi un centis saprast.

"Medisona... " Viņš iesāka, taču telefona zvana signāls viņu apklusināja. Tas bija mans telefons un zvanītājs bija Harijs tapēc atbildēju.

"Jā?" Automātiski jautāju, nenolaižot skatienu no Maikla, kurš ieinteresēti vēroja mani

"Sveika Medisona." Atskanēja kādas sievietes balss, jas lika man momentā sastinkt.

"Nu zini, iemetot cietumā manu brāli pat tavām smadzenēm vajadzētu saprast, ka tu tā vienkārši sveikā cauri netiksi." Viņas balss bija tik samākslota un ledaina, liekot man saprast, cik patiesībā liela muļķe es biju par to neiedomājoties.

"Ko tev vajag no mani?" Vēsi prasīju redzot, kā Maikls uz to reaģē.

"Man no tevis?  Neko!  Bet, ko tev vajag no manis." Viņa skaļi iesmējās, liekot manai ausij iesāpēties.

"Tiekamies pie vecā tilta un es padomāšu, vai tavu brāli un mammu atstāt dzīvus." Viņa nolika klausuli liekot man telefonu sasķaidīt pret grīdu.

"Kas zvanija?" Maikls paskatoties uz manu telefonu un tad uz mani jautāja, viņa balsī bija dzirdams uztraukums.

"Makenzija." Nomurmināju un paņēmusi savas mašīnas atslēgas sāku iet uz mašīnu.

"Uz kurieni tu ej?" Viņš satverot manu roku jautāja.

"Pie viņas ir mana mamma un brālis!"  Nolaižot skatienu teicu.

"Viņa teica, ka mums jātiekas pie vecā tilta un viņa vēl padomās vai viņus atstāt dzīvus." tas manī uzjundīja emocijas un es knapi noturēju asaras, jo viņi ir vienīgie, kas man ir palikuši. Un es nezinu, ko es darīšu ja zaudēšu arī viņus.