Aizmirstais talants

8.nodaļa.

Mans telefons vibreja uz mana nakts skapīša, parādot ka kāds cenšas mani sazvanīt.
"Jā? " paceļu klausuli, pat nepalukojoties, kas man zvana.
"Tu jau redzēji ziņas?" Satraukta Džaspera balss jautāja.
"Neatgadini." nopūtos.
"Ko tu tagad taisies darīt?" viņš jau atkal jautāja.
"Nezinu, kaut ko izdomāšu, labi man jāiet attā!" noliku klausuli un iekritu gultā. Pie velna, ko es tagad darīšu?
Skatijos griestos un centos izdomāt, kaut ko, taču domas aizlīdeja līdz sekām, kas man iespejams būs, naudas sods, bezalgas darbs un pat iespejams cietumsods, varbūt pat viss kopā. Ahhh tā negribas par to domāt, bet šķiet domas par spīti aizslīd līdz tai tēmai. Piecēlos no gultas un piegāju pie loga, pa kuru paveras pretējā maja, tur dzīvo viens dīvains tipiņš. Skolā viņu visi sauc par mataino, jo viņam ir gari melni mati un viņš vienmēr staigā dīvainas drēbes kā hipijs. Smagi noputos un nogāju no loga, es ceru ka viņi mani neatpazīs.

Izgāju no istabas un pa taisno devos uz virtuvi lai, kaut ko ieestu. Man garām pagaja mamma,  velkot koferi?
Ko atkal viņa nestāsta?
"Mamm?" iejautājos pieversdams viņas uzmanību.
"Man uz divām nedēļām jāaizbrauc, darba darīšanās. Piedod ka nepateicu agrāk." viņa paskaidrojusi nolika koferi pie ārdurvīm un uzvilka kājas kurpes.
"Nauda stāv virtuvē. Tu labi zini, ko drīksti darit un ko ne, tapēc uzvedies labi. Attā!" viņa paskatījās uz manu pusi un vārgi uzsmaidīja.
"Attā!" viņa izgāja no majas aizverdam durvīs.

Kopš kura laika viņai ir kaut kur jābrauc darba darīšanās? Viņa strādāja par grāmatvedi tuvējā birojā un gandrīz nekat nedevās darba ceļojumos. Lai vai kā, vismaz brīdis atpūtai no mammas, pēdējā laikā viņa daudz piekasās un tas tiešām sāk kaitināt.

Apsēdos uz dīvānu un ieslēdzu televizoru, uz skolu šodien nav jaiet, jo ir sestdiena un ja arī butu es noteikti neietu.

Uzvilku savas kedas un jaku, lai dotos mazā pastaigā, vienkārši izvēdināt galvu. Gāju pa kluso ieliņu līdz Nonācu citā ieliņā. Arā bija mazliet pavēss un es noskurinājos, lai gan man bija jaka, tik un tā man mazliet sala. Pa prātu klīda dažnedažādas domas un apkārtnes vērošana šķita baigi interesanta nodarbe. Biju aizgājusi līdz pilsetas parkam, kas atradās patālu no manas mājas. Lēnām gāju gar mazo ezeriņu, kas jau vairs nešķita tik maziņš, tā atspulgā spīdēja blāvās laternu gaismas padarot skatu pat baudāmu. Apsēdos uz tuvējā sola un nenolaidusi acis no pasakaina skata iegrimu domās, atmiņās par labajiem brīžiem un arī par netik labiem. Atminos saldējumu dienas, kad kopā visi ēdam saldējumu un pastaigājāmies pa parku vai atrakciju parku. Tas lika man pasmaidīt. Man atmiņā atausa dienas, ko ar tēti pavadījām garāžā, zinu ka tas ko es dariju un daru, nav labi un par baigo hobiju to nenosauksi, bet tas mani dara laimīgu un man pat ir atkarība no adrenalīna, lai cik slimi tas neizklausītos, taču mans smaids noplaka, kad prātā pavīdēja aina, kā stāvu blakus mammai melnā kleitā un skatos kā dziļi bedrē rozes rotā zārkā vāku.

Piecēlos no krēsla un ātrā solī gāju prom, cerot aizbēgt no atmiņās, taču pati sapratu, ka tās spītīgi paliks lai kur es ietu.  Es notrīseju un ieliku rokas kabatās cenšoties sasildīties, bija palicis vēsāks un man tiešām bija auksti. Sāku iet uz majās, pa īsāko ceļu, jo man tiešām sala. Gāju pa netik slavenu un drošu rajonu, šeit bija mazliet patumšs, jo laternas niecīgi dega un šķita ka tulīt izslēgsies pa visam. Majas bija galīgi nolaistas un pretējā pusē ielai spīdēja spožas gaismas no striptīza kluba. Es autamātiski paatrināju tempu, lai tiktu talāk no šīs vietas. Biju jau patālāk no tās vietas, taču šeit laternu nebija vispār un viss apkārt valdīja tumsa, sajutos mazliet neomulīgi un centos iet atri, taču biju jau pagurusi.
Mani izbiedeja roka, kas stingri satvēra mani un otra roka, kas bija priekšā manai mutei, mani kaut kur vilka un es centos kliegt vai izrauties, taču šī persona bija par mani spēcīgāks un man to liedza. Saspiedis mani ciešā, jo centos izkarpīties, viņš strauji nogriezās, no ceļa pa kuru gāja un jau nākamajā brīdī es smagi atsitos pret sienu, šķita ka mazliet nobrāzu muguru, taču man nebija laika par to domāt. Blavajā gaismā kas spīdēja no kādas izkārtnes, redzēju puisi, viņa mati bija gaiši un acis laikam zilas. Viņš lēnām tuvojās man un ar katru soli, ko viņš spēra man tuvām, ar vien vairāk atmiņu iesitās manā prātā. Mans ķermenis notrīseja saprotot, kas viņš ir un to ka viņš savu solījumu ir turējis un pabeigs to ko iesaka pirms laba laika, tikai par naudas summiņu ko viņam piesolīja. Tā ir viņa misija mani nogalināt un viņš to izdarīs bez žēlestības. Mans ļaunākais murgs stāv manā priekšā-Brendons.