Aizmirstais talants

29.Nodaļa

Lai vai, kā centos viņu saszvanīt,bet  viņš man necēla. Pēc piektās reizes man apnika un es aizbloķējusi telefonu ieluku to atpakaļ kabatā.
Es īsti nezinu, kā lai paskaidro savas sajūtas, kaut kas līdzīgs vilšanās, bet tajā pašā laika es sapratu, ka viņam ir visas tiesības man neatbildēt.
Skaļi nopūtos un apsēdos uz zemes, atspiežot muguru pret mašīnu. Atspiedu galvu pret mašīnu ar skatu uz debesīm un aizvēru acis.
Saules stari karsēja manu seju un es pat izbaudiju to, es ozbaudiju to kā manas domas griežās gar saukes stariem, nevis par kaut ko citu.
Lai gan, jutos tukša tie deva man kaut ko līdzīgu cerībai, kas lika man piecelties un iekāpt mašīnā.

Uzspiedusi uz gāzes pedāļa es braucu atpakaļ uz pilsētu, tur kur man vajadzēja braukt. Es tikai tagad sapratu to, ka tā ir vieta, las mani nospiež, šī vieta. Es šeit vairs nespēju būt, man vajag tikt prom cik ātri vien iespējams, jo es smoku un man vajag uzelpot. Taču tomēr ir, kas tāds, kas mani šeit vēl notur. Tas nav mans brālis vai mamma, jo es zinu, ka arī aizbrauktu viņiem nepasakot.

Es piebraucu pie mājas un noparkoju mašīnu, izskāpusi es pie gāju pie durvīm un pieklaivēju. Un pēc brīža pieklaivēju vēl reiz, līdz kāds atvēra durvis, tā vija Reja. Es viņu ievilku savā apskāvienā un viņa protams tam atbdēja. Pasaukusi Loganu mēs, kats aizgājām uz savām mašīnām un braucām pie Ostina, jo tas ir vienīgais, kas mani notur šajā vietā, tie ir šie cilvēki, kurus esmu iepazinusi, un nevlos viņus pamest, lai gan apzinos, ka reiz tas notiks.

Mēs visi četri izbarucām caur pilsētu vienā rindā, es redzēju daudzus atskatoties uz mums, jo mēs neļāvām nevienam iesprauktoes starp mums. Tijuši līdz lidostai, mēs apstājāmies lielās ekas stāvlaugumā un izskāpām no mašīnām. Viss ko mēs darijām, bija ārdīšanās ar mašīnām, metot saulītes un radot savus vislabākos manievrus.

Man patīk šie brīži, kad tu vienkārši atbrīvojies un izmet visas domas no prāta, esi tikai tu un ceļš ar parbaudijimu, kuru es uzveicu.
Apstādinājusi mašīnu saulītes vidū, es caur lūku uzrāpos uz jumta un vēroju mūsu makslas darbu, neskaitāmi loki un nodilušas riepas, šī ir īsta māksla.
Šo makslu nevar iemacīties, tu piedzimsti ar to jau asinīs, taču vai tu to atradīsi, tas jau ir cits stāsts.

Ievilkusi plaušās gaisu es sapratu,ka esmu tur kur man jābut un nekur citur. Pārējais var mani pagaidīt, bet šis mirklis ir šeit un tagad. Lūk tas ir tas, kas man patīk, brīvība.

Iekāpusi atpakaļ salonā es maigi uzspiedo uz gāzi, taču uzņemot atrumu piebraucu pie slāvlaikuma un strauji bremzējot iegriezos savā vietā. Pie manis piebrauca Reja un izskāpusi no mašīnas un nāca manā virzienā, sasitušas plaukstas piegājām pie Ostina, kurš to visu filmēja.
Sagaidijuši Loganu mēs visie iegājām lidostas ekā uz kādu telpu, kur bija lielais ekrāns un skatijāmies video.

Mazliet noraustijos no telefona vibrēšanas manā kabatā, izgāju no telpas un izvilku to no kabatas. Man zvanija Maikls, liekot man atcerēties, ka es viņam zvaniju.

"Hey." Es paceļot sasveicinājos.

"Sveika! Kapēc zvaniji?" Viņš jautaja un ja godīgi es sev arī to pašu jaugāju.

"Patiesībā es nezinu." Godīgi atbildēju, liekot viņam iesmieties.

"Tik traki jau?" Viņš smejoties jautāja.

"Nē, man laikam vienkārši bija garlaicīgi un gribējās ar kadu parunāt." Pati viegli iesmējos.

"Un tas kāds biju es...." Viņš domīgi novilka.

"Jā..." Nopūtos un apsedos pretī milzigajam logam pret lidostas skrejceļiem.

"Un par ko tad gribi runāt? Viņš jokojoties prasija. Es iesmējos un atbildēja.

"Par jebko...?" Domīgi nomurmināju pie sevis pasmaidot, jo priecājos dzirdēt viņa balsi. Pievērusi acis es izbaudiju šo brīdi.

"Tatad par jebko?" Viņš iesmējās un turpinja.

"Nu mēs varam parunāt par to, ko tu dari?." Pat caur klausuli varēja dzirdēt to, ka viņš smaida.

"Es neko īpašu, sēžu lidostā un vēroju apburošu skatu." Noteicu.

"Tu tur esi viena?"Viņš iejautājās.

"Nē, parējie skatās video." Es dzirdēju, kā Logans kaut ko iebļaujas.

"Es domāju, ka iešu atpakaļ pie viņiem..." Es domīgi novilku, jo sapratu, ka šis viss paliek dīvaini.

"Labi, tad attā." Es noteicu un jau grasijos nolikt klausuli.

"Un tas skaitās parunāt par jebko." Viņš smejoties teica un nolika. Nopūtusies es piecēlos un devos atpakaļ. Iegājusi telpā pieversu parējo uzmanību, taču viņi atri noversās, izņemot Reju, jo viņa man uzsmaidija aicinādams pie sevis. Es piegāju pie viņas un apsēdos viņai blakus.
Lai gan es centos, klausīties pārējiem un sekot līdzi video, manas domas klīda prom. Tās visas klīda pie kāda, kurš visticamākais pat nedomā par mani.

Uuuun..... Es to izdariju, publicēju jaunu daļu. Lai vai kā, es nezinu, kad uzrakstīšu nākošo, bet gribēju pateikt, ka iespējams drīz manā profilā uzradīsies jauns stāsts.

~Mopsīts😋🤩