Aizmirstais talants

32.Nodaļa

Maikla skatapunkts.

Tie spilktie saules stari, kas mani pamodināja likās kaitinoši. Un sāpes, kas mani mocija šo rītu nepadarija labāku, taču jūtot viņas trauslo augumu sev blakus, es jutos kā vēl nekad, šķita ka vienīgais par, ko spēju padomat ir viņa. Pat sapēs tika aizmirstas un pa galvu rinķoja vakardienas notikumi. Es centos ignorēt sāpes, jo baidijos viņu pamodināt.
Es vēlētos, kaut šis mirklis turpinātos mūžīgi, lai viņa man vienmēr ir blakus. Jau kopš brīža, kad redzēju viņu tumšajā ielā ievainotu, man prāta bija tikai viņa un neļaut viņai vairs nevienam darīt pāri. Lai vai kæ es centos apspiest šīs domas, tās nepazuda un nu ir par vēlu. Es viņu vairs nedabūšu arā no sava prāta.

Es redzēju, kā viņas sejas vaipsti noraustas, vai kā sažmiedzas viņas plakstiņi sapņojot un ik reiz kā noraustijas viņas ķermenis es vēlējos, kaut varētu būt viņas sapnī un aizsargāt viņu.  Es viegli noņēmu viņas matus no viņas sejas, lai varētu redzēt viņas seju pilnībā, es zinaju, ka aiz šī sīkā trauslā ķermenīša ir sapju pilna pagātne, taču velējos viņas nakotni padarīt gaišāku. Taču es zinu, ka man tas nespīd, pat tad, kad viņa atdzina to, ka viņai ir bail mani zaudēt, ka esmu viņai svarīgs, taču es nedomāju, ka viņa laidīs mani tuvāk sev.
Viņa nav, kura katra viņā ir, kas īpašs, kas viņu padara par viņu. Es nespju to ar vardiem izskaidrot, taču man vismaz ir šis mirklis.

Atceroties tos vardus, kas plūda no viņas mutes, es neviļus pasmaidiju tas tomēr šķita tik svarīgi man, es esmu viņai svarīgs un ar to jau man pietika, lai es justos labāk, jo arī viņa man ir svarīga.

Es dzidēju, kā lēni atveras durvis un aiz tām paradas Teo seja.

"Hey, kā jūties?" Viņš paskaļi iejautājās, es jutu kā Medisona mazliet sakustas.

"Kušs.. Ir labāk" Nočukstēju, liekot viņam beidzot ieraudzīt Medisonu.

"Ou... Es zināju, ka viņu vajag te." Viņš pasmaidot nočukstēja, un es viņam pilnībā piekritu.

" Paldies." Es nočukstējo, jo tiešām biju par to pateicīgs.

"Nav jau par ko." Viņš atbildēja, man liekot paskatīties uz Medisonu.

"Ja, kas tad būšu lejā." To pateicis viņš aizgāja atstājot mūs vienus šajā istabā.

Es pagriezu galvu pret logu un vēroju debesis, lēnām oegrimstot domās. Manas domas klīda pārsvarā pār viņu.
Es vēlētos atrasties, kur citur, kā piemeram garāžā, lai varētu pabeikt iesākto un beigu beigās atkal redzēt viņas smaidu.

Es jutu kā viņa mazliet sakustās, taču turpināju verot skrejošos mākoņus, kas kaut kur tik ļoti steidzās.
Es jutu, kāda skatienu, kas lika man pagriezt galvu pret viņu.

"Labrīt!" Es klusi nočukstēju liekot viņai pasmaidīt, arī manu seju rotaja smaids.

"Labrīt!" Viņa man klusi atbildēja.

"Kā gulēji?" Es viņai jautāju, jo pats biju cieši aizmidzis.

"Neatceros, kad būtu tik labi gulējusi." Viņa klusi atbildēja uzliekot savu galvu man uz krūtīm.

Medisonas skatapunksts.

Es jutu, kā viņš lēnām glauda manu galvu, šis mirklis man bija tik svarīgs, ka es to labrāt nofilmētu un nekad to nelaistu prom, taču man laikam šadas iespējas nav. Jutos mazliet pacilāti, lai gan biju atdzinusi, ka man viņš tiešām rūp. Es nejuto to dīvaino sajūtu, kas liktu man no viņa izvairīties, jo šķiet, ka viņš to uztvēra mierīgi.
Lai gan tas izklausas pavisam nesvarīgi, tas tomēr maisas pa manu prātu.

Es dzirdēju viņa mierīgo elpošanu un izbaudiju viņa tuvumu, un šis klusums, kas bija starp mums bija tik mierpilns. Mēs vienkārši izbaudijām viena otra klātbūtni. Vardi par nebija nepieciešami lai saprastu to.

Es aiztaisiju acis cenšoties šo mirkli piefiksēt, lai varētu tajā atvrieaties atkal un atkal, taču apzinos, ka tas nav iespējams. Man pa galvu klīda neskaitāmas domas, un es centos saprasts, kas būs talāk. Vai mēs vienkarši šo visu aizmirsīsim, vai turpināsim izbaudīt viena otra klātbūtni arī turpmāk. Man bija bail par to pirmo varijantu, ka šis viss ir tikai mirkļa vajums, kas pavisam drīz pazudīs.

Man likās, ka es varētu to cilvēku nogalināt, kas man zvana, taču ieraugot to, kas man zvana, es sapratu, ka šīs ir beigam šim momentam, lai vai kā es arī to negribētu. Man bija jādodas prom, lai vai kā es to negribētu, taču man tas bija jadara un varbūt tas bat būs labāk? Vienkarši aizmirst šo visu. Kas tajā pašā laikā nebija nekas.

Izejot no šīs kas es sajutu dīvainu tukšumu, taču man bija nojauta, ka es šeit vēl pabūšu visai bieži.

Es pati esmu parsteikta par to, ka esmu uzrakstijusi vairākas daļas pašīm dienām. Tas laikam bija kaut kāds iedvesmas bums, vai arī man nav ne mazāko nojausmu.

Lai vai kā gribēju pateikt paldies, ka lasat manu stāstu, ka nospiežat to mazo zvaigznīti un arī iekomontējiet. Man tas tiešam daudz nozīmē.

Jūs droši drīkstat komentaros rakstīt lietas, ko varbūr vajag pamainīt vai, kaut ko tadu, vai arī kādas idejas. Es būšu priecīga, ja arī kāds pateiks savas domas pa šo stāstu, bet tik un tā paldies jums!
Mīlu!!!😘😘

~Mopsīts🤗😘