Daļa no manis cerēja, ka viņš mani apturēs vai centīsies mani apturēt no došanos prom, kaut kā izrādīt to, ka viņš negrib lai dodos prom, taču viņš vienkārši noskatījās, kā aizeju. Es laikam biju prom parāk ilgu laiku un viņa ir vienkārši vienalga. Patiesībā tas sāpēja viss vairāk.
Un tā es lēnām kustējos uz priekšu, līdz sadzirdēju pazīstamu mašīnas rūkoņu, kas lika man sarauties un manai sirdij pukstēt straujāk reizē. Lai gan tā daļa, kas tik ļoti gribēja, lai viņš kaut kā censtos mani apturēt, es tomēr vēlējos pazust no šī visa. Es zināju, ka ar katru mirkli mašīna man tuvojas ar vien tuvāk un tuvāk, līdz tā piebrauca pie manis un apstājās, taču es turpināju iet. Es dzirdēju, kā viņš mani sauc, taču ignorēju to. Tas bija līdz brīdim, kad viņš pieskrēja man priekšā.
"Medison, mums jaaprunājas." Viņš ātri nobēra. Es paliku pie savas nostājas un pagājusi viņam garām taisījos iet prom, taču viņš mani satvēra.
"Lūdzu,Medison! Ļauj man tev visu izskaidrot." Tas man lika saraukt uzacis.
"Tev nekas nav man jāpaskaidro, es biju tā, kas bija mirusi divus gadus."
Es mazliet nokaitināti noteicu. Es redzēju, kā viņš nopūšas.
"Paklau, piedod man, man vajadzēja, kaut kā dot jums ziņu, taču man bija bail, par jums. Es to nedarīju tikai tapēc, ka man būtu bail no Medisonas. Man bija bail par to, ka viņa ko nadarīs jums."Turpināju redzot kā viņa seja paliek mazliet iejūtīgāka.
"Šī nav īsti piemērota vieta, kur to apspriest." Viņš atri izdvesa paskatoties man aiz pleca.
"Nāc." Viņš noteica un gāja uz mašīnas pusi, es viņam sekoju, jo zināju, ka mums ir tas jāizrunā. Mašīnā valdīja nepatīkam klusums, ļoti nepatīkams un saspīlēts klusums. Es tik ļoti gribēju tik prom no šīs situācijas, bet izlekt no braucošas mašīnas nebūt nav gudrs plāns.
"Uz kurieni plāno braukt?" Maikla zemā samtainā balss pārtrauca klusumu. Es redzēju, kā viņš aši paskatās uz mani.
"Uz Tokiju." Labi, es atdzīstos, tie ir reali meli. Man ir jau rezervēta biļete uz pareizi. Vienmēr esmu gribēju uz turieni aizbraukt.
Un jau atkal klusums, un es sāku nožēlot ,piekrisdams šim visam.
Piebraucis pie milzīgas privāt mājas, viņš noparkoja mašīnu uz izslēdza motoru.
"Iespaidīgi." Es klusi izdvesu, kad viņš atvēra durvis. Cerot, ka viņš to nedzird.
"Paldies." Viņš pasmīnot atbildēja un tajā brīdī es gribēju viņam ar kaut ko iemest. Ja vien man būtu ar ko. Attaisijusi durvis es uzmanīgi centos izkāpt, taču sagrīļojos un atkritu atpakaļ, mana kāja tik ļoti iesāpējās, ka es ar abām rokām iekrampējos mašīnas sēdeklī līdz brīdim, kad sāpes pierimās.
"Tev viss labi?" izdzirdēju balsi tepat netālu, pacēlusi galvu es paskatijos uzviņu un tikai pamāju ar galvu.
"Izņemot to, ka tava kāja asiņo." Viņš nomurmināja un pienāca pie manis tuvām.
"Paiet varēsi?" Viņš jautāja. Es passkatinos uz savām tumšajām džinsās caur kurām cauri smiedās tumš pleķis. Un lai vaikā es gribētu, lai viņš mani aiznes, es to tomēr negribēju, it īpaši tā baltā Mersedesa dēļ, kas atradās pagalmā.
"Nē, es pati tikšu galā." Es uzstājīgi noteicu un lēnām piecēlos kājās. Lēnām sāku klibot uz priekšu, un redzēju, kā Maikls nāk man tuvāk, lai palīdzētu man, taču es paskatijos uz viņu ar naidīgu skatienu. Tas lika viņam pārdomāt.
"Maikl? Tas esi tu?" atskanēja kadas sievietes bals, uzreiz, kad durvis tika aizvērtas, un pēc pāris sekundēm pa trepēm lejā nāca kāda jauna sieviete.
"Kas viņa tada ir?" Viņa ieraugot mani uzreiz nošņāca. Un ar iznīcinošu skatienu skatījās uz mani.
"Tā ir Sema. Mēs kopā strādājām." Viņš vienaldzīgi noteica un pastūmis mani lika man iet uz priekšu.
"Un ko tas viss nozīmē?" Viņa bija pārskaitusies un kā tāds pūķis stāvēja trepēs.
"To ka viņa ir ievainota un labāk atnes aptieciņu." Neizskatījās, ka viņš censtos baigi kaut ko paskaidrot. Viņa nopētijusi mani nokāpa pa trepēm un aizgāja uz virtuves pusi.
Vēlams izlasīt!
Es zinu, ka šī nav īpaši interesanta daļa, bet es tomēr centos. Un es ļoti atvainojos, ka pazudu uz tik ilgu laiku. Vienkārši skola un mācības aizņēma pārsvarā visu manu laiku.
Un es vēl gribēju pateikt, to, ka, ja jums interesē, tad varat aiziet uz manu profilu, tur jūs atradīsiet manu blogu. Ja jūs gribat par mani uzzināt, ko vairāk tad droši izlasat.
Aa un iespējams, ka drīz manā profilā parādīsies vēlviens stāsts, bet pagaidām vēl neko negarentēju.
Tad līdz nākamajai daļai.
Ar mīlestību Mopsīts 😇
YOU ARE READING
Aizmirstais talants
RandomParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...
