Aizmirstais talants

64.Nodaļa.

Es klusēdama sēdēju gultā, kamēr Maikls apsaitēja manu kāju. Centos skatities visur citur tikai ne uz viñu, lai gan tas bija sasodīti grūti.

Es biju, parāk aizņemta ar ainavas vērošanu aiz loga, ka pat nepamanīju, ka Maikls piecēļas.

"Tev varbūt kaut ko atnest?" Viņš iejautājāt liekot man uz viņu paskatīties.

"Nē paldies." Atbildēju. Tas izklausijās parāk officiāli,bet nepievērsu tam uzmanību. Tad viņam iezvanijās telefons un paskatijies telefona ekrānā viņš atbildēja uz zvanu.  Viņš izgāja no istabas,atstājot mani šeit vienu un es pie visiem dieviem lūdzu,lai zvanītījas nav Džaspers, jo tad viņš sapratīs,ka esmu aizbēgusi. Nu labi to īsti jau takā nevarēja nosaukt par aizbēkšanu,drīzāk par klusu aizlavīšanos un aizbraukšanu uz Eiropu. Kad būšu Eiropā, es viņam aizsūtīšu atvainošanās vēstuli.

Bija pagājis kāds brīdis un Maikls vēl nebija atnācis, man tas šķita mazliet aizdomīgi. Ja nu tomēr tas bija Harijs? Vai arī viņam vienkārši ir kaut kādas darīšanas. Domāsim pozitīvitīvi!
Un nepagāja pat stunda, kad viņš bija atpakaļ. Ar glāzi ūdens, kas lika man saraukt uzacis.

"Es tev atnesu pretsāpju zāles." Viņš ieraugot manu seju atbildēja.
Paņēmusi no viņa pretsāpju zāles un ūdeni es tās ,protams, izdzēru, jo nu kāja mēdz ellīgi sapēt. Atdevu Maiklam glāzi un sapratu, ka viņš mani dīvaini vēro.

"Kas ir?" jautāju.

"Piedod, bet nedrīkstu ļaut tev aizbraukt." Viņš ar nožēlu atbildēja un es galīgi nesapratu par ko iet runa.

"Ko?" Es iesaucos. Un tad es sapratu,kas  notiek. Es pēkšņi sāku justies miegaina un drīzvien mani plakstiņi bija kā svini pielieti. Un es aizmigu dziļā, bez sapņu miegā.

Viņam tomēr zvanija Harijs...

Es pamodos, no saules stariem, kas spītīgi spīdēja man virsū. Sajutusi sev uz kājas, ko smagu es lēnām, saģerot savu galvu ar roku, pieslējos sēdus. Lai gan mana galva bija smaga kā spainis, taču ieraugot viņu es iesaucos.

"Džimbo!" Suņuks mani sadzirdēja un pieslējās kājās sāka laizīt manu seju.

"Pietiks." Es smejoties teicu un suķums mani paklausijis apsēdās man priekšā un deva man savu ķepu. Es pasmaidīju un satvēru viņa ķepu vēlāk ieskaujot Džimbo apskāvienā. Pār maniem vaigiem sāka tecēt asaras, tik ļoti man viņš bija pietrūcis.

Sadzirdējusi kā attaisas durvis pagriezu galvu durvju virzienā un pamaniju Maiklu.

"Tev viss kārtībā?" Viņš jautāja apstājoties tur pat durvju stenderi.

"Jā." Atbildēju, aši noslaukot asaras.
Es dzirdēju kā viņš nopūšas un atnācis līdz manai gultai apsedās uz malas un satvēra galvu savās rokās. Es tikai vēroju viņu, jo nezina, ne ko teikt, ne ko darīt. Un tad viņš pēkšņi ierunājās

"Es noskatijos, kā aprok zarku, kur tev bija jābūt. Es knapi biju pieņēmis faktu, ka tevis vairs nav." Viņš noņēmis rokas no sejas paskatījās uz mani

"Un tad tu pēkšņi parādies un visnepiemērotakajā brīdī." Viņš turpināja.

"Tu esi saderinājies... " Nolaidusi skatienu nomurmināju.

"Tas man neliedz darīt šādi." Viņš pacēla manu zodu, tā lai mans skatiens ir pret viņu. Un tas, ko viņš izdarija mani ļoti pārsteidza. Viņa lūpas maigi aizskāra manējās, liekot man jajust kā taurenīši paceļas spārnos manā vedarā. Manas rokas automātiksi atradās viņam ap kaklu. Viņš pievilka mani sev tuvāk paildzinot skūpstu, pēc kura es tik ilgi biju tiekusiesleju.

"Ammm.... Ko es nokavēju." Izdzirdējuši Harija balsi mēs viens no otra atrāvāmies. Es jutu kā nosarkstu un nolaidu kaunā galvu uz leju.

"Diži neko." Maikls noteica. Es redzēju kā Harijs brīdinoši paskatās uz viņu.

"Un, kas ar Anastasiju?" Harijs pat nepaskatijās uz mani.

"Man vienalga par viņu, tu zini, ka man nebija izvēles." Viņš noteica, liekot man paskatīties uz viņu.

'Kā nebija izvēles? " Es iejautājos, redzot viņa sejā apmulsumu.

Es zinu, galīgākaos murgs. Bet es šobrīd neesmu spējīga uzrakstīt ko diži labāku, bet man bija kaut kas jauzraksta.

Lai vai kā, lai jums visiem jauka diena! 🖤

~Mopsīts 🙈