Aizmirstais talants

45.Nodaļa

Es lūkojos viņa acīs un nezināju, ko lai atbildu. Jā, man viņš patīk un es to esmu sākusi pieņemt. Man patīk viņa brūnās acis un tas, kā tās izskatās zeltainas saules staros. Man patīk viņa zīdainie mati un par viņa augumu vispār labāk nerunāsim....  Viņš ir cilvēks, kurš nekad nepievils draugus un viņa talants ir pārkāpt likumus. Bet vai es esmu gatava ar viņu veidot ko vairāk par draudzību?  Ja nu starp mums nekas nesanāk? Tas izjauktu mūsu draudzību, bet, manuprāt, ja mēs šādi turpinātu, tik un tā tas kādu dienu notiktu.  Es melotu, ja teiktu, ka nevēlos viņa tuvumu. Es gribu būt ieskauta viņa apskāvienā un atkal just viņa lūpas uz savējām.  Pie velna es gribu viņu visu sev un tikai sev. Ir tak vērts mēģināt, kā tad savādāk es zināšu, ka kaut kas var sanākt?

"Jā, es vēlos." Klusi Atbildēju redzot, kā viņa sejas izteiksme mainas. Viņa smaids un mirdzošās acis izteica visu.
Viņš satvēra mani aiz vidukļa un iecēla mani savā klēpī, apskaujot mani. 
Mēs atrāvāmies vien no otra, jo sadzirdējām skaļas suņu rejas un iesmējāmies par Džimbo, kurš centās pievērst mūsu uzmanību. Mēs ar Maiklu saskatijāmies.

"Mums takā vajadzētu iet tālāk." Maikls noteica un tapēc nolēmām pastaigāt gar jūras krastu.

Bija jau gandrīz tumšs, kad mēs atgriezāmies. Paēdusi vakariņas es devos uz pagrabu pie Keina, cerībā uz labiem jaunumiem. 
Kad pamanīji Keinu, viņš jau bija ar Maiklu un pat no malas izskatijās, ka starp viņiem valda saspringta gaisotne. Es sapratu, ka kaut kas nav labi.  Es piegāju pie viņiem un ieraudzījuši mani viņi uzreiz apklusa un Keins pat mākslīgi pasmaidīja.

"Sveika Medison!" Viņš sasveicinājās.

"Kaut kas noticis?" Neatbildot uz viņa sveicienu jautāju.  Redzēju, kā viņš smagi nopūšas un saskatās ar Maiklu.

"Tevi meklē policija, un viņi tevi uzskata par galveno aizdomās turamo." Keins atbildēja ar žēlestību acīs.

"Taču es cenšos rast risinājumu." Viņš aši piebilda.

"Kāpēc, lai es nogalinātu savu māti?" Neticība jautāju.  Es paskatijos gan uz Keinu, gan uz Maiklu un viņi abi klusēja. Es jutu, kā acīs sāk sarieties asaras, taču neļāvu tām vaļu, tikai neticība lūkojos viņos abod.  Maikls pienāca pie manis un maigi apliktdams rokas ap maniem pleciem pievilka sev klāt.

"Es neļaušu nevienam tevi arestēt... " Viņš klusi nočukstēja.

"Medison, tev vajadzētu atpūsties." Keins aiz Maikla teica. Taču es šobrīd galīgi negribēju gulēt.

"Nē, es palikšu tepat." Klusi atteicu atraudamies no Maikla gāju uz dīvāna pusi, kurā jau gulēja Džimbo.

"Atkal tas suns ir manā dīvānā." dzirdēju Keinu nomurminot, taču Maikls viņam vāji iedunkāja pa plecu,  liekot Keinam nesaprašanā paskatīties uz viņu. 

Iekārtojusies uz dīvāna, jau atkal neko nedarīdama, glaudiju Džimbo, kurš uzreiz bija iekārtojiem man blakus un uzlicis savu  kalsno galvu man uz kājām.  Es pat nepamanīju, ka iemiegu, tikai jutu, ka kāds mani maigi paceļ uz rokām. Attaisiju savus smagos plakstiņus un palūkojos uz Maiklu, kurš mani nesa uz augštāvu.

"Guli talāk." Viņš klusi nočukstēja, liekot man atstutēt galvu pret viņa cietajām krūtīm un aiztaisīt plakstiņus.  Jutu, kā viņš mani nogulda gultā un kārtīgi apsedz.

"Maikl?" Klusi nočukstēju, kad viņš taisījās doties prom no manas istabas.

"Nu?" Viņš klusi atbildēja, paliekot uz vietas.

"Paliec, lūdzu." nočukstēju un dzirdēju, kā viņa soļi tuvojas gultai. Viņš ielīda man plakus un pievilcis mani sev klāt nočukstēja.

"Vienmēr."

Es pasmaidīju un ļāvos miegam,  iegrimsdams sapņu pasaulē.

Pamodos no telefona pīkstieniem ar domu, ka nevēlos doties uz skolu, taču tad sapratu, ka tas nav modinātājs un ir vasaras brīvlaiks un es šaubos, ka es maz tur atgriezīšos. 
Paņēmusi telefonu es sapratu, ka man ir pienākusi īziņa no kurjera, ka pēc stundas būs piegādāts atalgojums no BMW pārstāvniecības. 
Un tad es sapratu, ka gultā esmu viena, Maikls bija kaut kur nozudis. Izkāpusi no gultas un aši iegājusi dušā es saģērbos un nogāju lejā, lai sameklētu Maiklu.  Es viņu atradu ar pārējiem pētot karti.

"Labrīt!" Sasveicinājos ar visiem un piegāju pie Maikla.

"Man aši jāaizbrauc līdz mājai." noteicu.

"Tagad?" Viņš jautāja, ar rūpju pilnu skatienu.

"Jā. Es būšu uzmanīga un būšu drīz atpakaļ." Paskatoties pulkstenī noteicu.

"Labi, bet apsoli, ka būsi uzmanīga." Viņš uzlicis roku uz mana pleca, lika apsolīt.

"Apsolu." Atbildēju. Viņš uzspieda skūpstu uz manas pieres un es apgriežoties aizgāju, vēl dzirdot kā viņi parmij pāris vardus.

Iebraukusi savas mājas pagalmā pamaniju milzīgo fūri, kas tur stāvēja.   Vadītājs pamanījis mani izkāpa no fūres un pienāca pie manis.

"Vai jūs būtu Medisona Stouna?" Viņš izvilka papīrus un jautāja.

"Jā." Atbildēju.  Un parakstīju papīrus norādītajās vietās.

Es skatijos, kā viņš no fūres izdzen BMW I8 roadster un pasmaidīju, jo kā gan var nesmaidīt skatoties uz tādu skaistumu. Mašīna bija  viscauri matēti melna un tā izskatijās noslēpumaina, taču eleganta un tajā pašā laikā draudīga.  Es dzirdēju, kā skan mašīnas degvielas motors un šī murāšana bija tik patīkama. Kurjers izkāpis no mašīnas pasniedza man atslēgas un vēstuli, kas bija atdresēta man, tā bija no Rodžersa.