Aizmirstais talants

26.Nodaļa.

"Piedod, ka izsekoju." Viņš apstādamies man blakus nočukstēja. Es pēdējo reizi palūkojos uz kapakmeni un caur domām atvadījos.
Piecēlusies aukstums izstrāvoja caur manu ķermeni, liekot man sākt trīcēt. Es sāku iet prom, centos paiet viņam garām izliekoties, ka viņa šeit nemaz nav. Es nevēlējos justies vāja vai vispār kādam šobrīd rādīties acīs it īpaši viņam.  Es jutu kā viņš strauji satver manu roku liekot man notrīsēt, lai gan Jai trīcēju no aukstuma. Viņa roka bija patīkami silta.

"Pagaidi." Viņš klusi sacīja. Es palūkojos uz viņu, ieskatījos viņa acīs ko tik tiko varēju saredzēt, tās bija tumšas, taču pār visu tumsu es tajās saskatīju neskaidrību un skumjas.
O
"Viss kārtībā?" Viņš maigi jautāja neatlaižot manu roku.

"Nē" Nomurmināju un izrāvu roku no viņa tvēriena. Es apgtiezos un gāju prom, taču jau pēc brīža dzirdēju viņu sekojam, viņš pieskrēja man priekšā un apvija savas rokas apmani un piespieda mani sev cieši klāt.
Es atstutēju galvu pret viņa krūtīm ļaudama viņam sevi apskaut.
Aizvērusi acis es ieelpoju viņa smaržu un ļāvu viņam sevi nomierināt.

Es nezinu cik ilgi mēs tā stāvējām, bet man palika auksti pat caur viņa apskāvienu. Viņš to pamanīja un atrāvies no manis viņš mani veda uz mašīnu.

Paņēmis no manis atslēgas es viņam ļāvu iesēsgies šofera vietā un pati apsēdos pasažiera pusē.

Es atstutēju galvu pret logu un vēroju, kā aiz tā mainās ainavas.  Manas domas klīda gar visu, kur vien tās varēja, bet pārsvarā es centos saprast tēta rīcību.

"Maikl?" Es viņu klusi uzrunāju un pagriezos pret viņu.

"Huh?" Viņš veltīja man īsu saktienu, taču atkal pievērsās ceļam.

Centos ātri izdomāt, kā lai viņam to jautā, bet nespēju.

"Aizmirsti..." Klusi nopūtos un atkal atstutēju galvu pret logu.
Redzēju kā viņš sarauc uzacis.

"Nē, ko gribēji?" Viņš visai draudzīgi jautāja.

"Es nezinu kā lai to pajautā..." Noteicu nenovesrtdama skatienu no viņa. Es redzēju kā viņa sejas izteiksme nomaiņas kā tā paliek saprotošaka, taču pie reizes koncentrējas uz ceļu.

"Izdomā." Viņš vāji man uzsmaidīja.

Man pat sāka patikt šī noskaņa, ja neņem vērā to, ka pirms brīža tik pat kā zaudēju savu tēti otro reizi. Es vienkārši nespēju samierināties ar to, ka viņš zinādams, ka viņa mašīnas motors ir sabojāts un ka tas aizsvilsies, un tik un tā piedalījās sacīkstēs.  Uz brīdi iestājās klusums, tas turpinājās, līdz Maikls noparkoja mašīnu mājas pagalmā.

"Vai kaut kas ir noticis?" Viņš paskatījās uz mani. Es nezināju vai viņam varu to teikt. Es lūkojos viņa acīs, kas salona gaismu dēļ, beidzot bija saskatāmas. Es izvilku no kabatas vēstuli un skatoties uz to iedevu to viņam. Viņš apstulba, taču paņēma to.

Pagāja kāds brīdis, līdz viņš pacēla skatienu no vēstules uz mani, tas skatiens bija līdzjūtības pilns.

"Es nezināju, ka esi Braena meita." Viņš novilka
"Man tiešām žēl." Es pirmo reizi dzīvē redzu viņu šādu, to pat varēja redzēt viņa acīs, ka viņam tiešām ir žēl.

Mēs izskāpām no mašīnas un viņš to aizslēdza un atdeva man atslēgu. Jutu kā viņš satver manu roku iekļaujot to savā plaukstā. Es paskatijos uz viņu, viņa skatiens bija piekalts man. Viņš man iedrušinoši pasmaidīja.

Šis mani mazliet mulsināja, taču centos to neizrādīt, jo sapratu, ka tas ir tikai tapēc ka viņam mani žēl.

"Maikl?"Redzot, ka viņš nes vairākas kastes ar saldējumu iesaucos.

"Skumjos brīžos vislabāk ir ēst saldējumu. Vēlies?" Viņš sniedza man kasti ar saldējumu un mazliet pasmaidīja.

Mēs iegājām viņa istabā un iekārtojāmies gultā.

"Ko gribi skatīties?" Viņš jautāja, kad bija ieslēdzis televizoru.

"Vienalga, tikai lai nav romantiskā..." noteicu un pievērsos skatpunkts
.
Viņš mazliet iesmējās pa manu atbildi un ieslēdza, kādu tiešām interesantu filmu, taču pusi no filmas es neatceros, jo aizmigu.

Maikla skatpunkts

Pamodos no telefona zvana, sapratis, ka tas nav mans telefons paņēmu Medisonas telefonu. Zvanītājs bija Harijs. Es izlīdu no gultas, lai nepamodinātu Medisonu un pacēlu.

"Jā?" jautāju

"Medison... Kas tu esi?" Sapratis ka es neesmu Medisona viņš jautāja.

"Maikls. " Vēsi atbildēju un paversos pret Medusonu, kura mierīgi gulēja.

"Steinvuds?" viņš jautāja un tas mani mazliet pārsteidza, taču tad sapratu, ka viņš pazīst manu sensi.

"Tas pats." Nopūtos.

"Kur ir Medisona?" Viņa uztraukums bija dzirdams par caur klausuli.

"Pie manis." Mierīgi atbildēju saprotot to cik ļoti viņš var palikt nikns.

"Un ko viņa tur dara, ja es uzzināšu, ka.... " Viņš iesāka, taču es neļavu viņam turpināt.

"Es viņu atradu kapsētā, es domaju, ka labāk ir ka viņa ir pie manis, nevis guļ tur. "

"Labi, bet lai viņai nekas nenotiktu." To pateicis viņš nolika klausuli.

Es pagriezos pret Medisonu, jūtot viņas skatienu.

"Harijs?" Viņa klusi jautāja. Viņa murgoja visu nakti un to labi var saskatīt viņas zilajos rinķos ap acīm.

"Jā. Viņš uztraucas par tevi" Atbildēju nenolaižot acis no viņas.  Viņa iekrita atpakaļ gultā un cieši skatījās griestos.
Dzirdēju viņas kluso nopūtu.