Aizmirstais talants

20.Nodaļa

Sēdēju uz galda un centos klausīties Logana un Rejas sarunu, viņi apsprieda plānu, kā iegāzst Brendonu. Es vēroju, katru Logana norādi kartē, taču vardi nepalika manā atmiņā, jo manas domas ik pa brīdim aizklīda prom. Šķiet es biju palaidusi garām pusi ideju un pat pašu plānu, jo nespēju kārtīgi tam pievērsties. Manas domas spītīgi palika pie viena un man prātā bija tikai viņš. Akli skatijos uz viņiem pievērstdams.  uzmanību, katrai kustībai taču vārdi aizplūda nezināmā virzienā. Taču beigās es satrūkos no Rejas balss, jo biju dziļi iegrimusi domās un pat nepamanīju, ka skatos uz vienā punktā. Nolēmusi no galda sekoju Rejai, nezinādams, kur tieši mēs ejam. Piespiedu sevi savākties un centos atgriezties realitātē. Mēs kāpām pa kāpnēm līdz pašam galējam stāvam. Es nesaprotu kā viņi varēja šo vietu tik ļoti pārvērst. Par to, ka šī kādreiz ir bijusi lidosta liecina tikai milzīgā izkārtne, kas piekarināta pie ēkas sienas. Taču no iekšpuses es nekad nepateiktu, ka reiz šeit bija lidosta.

"Tu  biji aizdomājusies pat Brendonu, vai arī par kādu citu?" Reja mazliet pasmaidīt jautāja, man sāka šķist, ka viņa spēj lasīt domas.

"Vienozīmīgi, ka ne par Brendonu!" Viegli iesmējos un palūkojos uz saulrietu, kas pavērās pa milzīgo logu.  Uz brīdi iestājās klusums, ko iztraucēja Logans, kurš bija atnācis. Viņš man pasniedza stikla pudeli ar limonādi un apsēdās blakus Rejai.

Lai gan Reja un Logans ir māsa un brālis, viņi ir tik atšķirīgi. Reja ir jautra un dara visu, ko grib un pratiski vienmēr pasaka, ko grib, taču Logans ir nosvērst un samērā nopietns, taču ar viņu mēdz būt jautri. Esam pazīstami tikai pāris dienas, taču esam sadraudzējušies. Var jau būt, ka viņi mani nesauc par savējo un īpaši neuzticas, taču es ceru ar laiku iegūt viņu uzticību.

"Man laikam ir jābrauc." Saprastdams, ka ir samērā vēls pateicu un piecēlos kājās.

"Atā." Iesaucās Reja. Atvadijusies no viņiem lēnām devos uz izeju. Paceļam atstāju pudeli uz galda un vēl aplūkojot šejieni.

Piegāju pie mašīnas un iekāpu tajā. Izbraukusi no lidostas teritorijas devos mājas virzienā.

Piebraukusi pie mājas, pamaniju garāžā gaismu. Noparkojusi un aizslēgusi mašīnu gāju uz turieni.
Tur bija Harijs, viņš stāvēja pie pavērtā pārsega un vēroja motoru. Pamanījuši mašīnu sapratu, ka tā ir jauna, tas bija Ford GT 2017 gada.
Piegāju pie brāļa un palūkojos uz to pašu virzienu, kur viņš.

"Pa kuru laiku paspēji dabūt?" Jautāju

"Tā ir mana drauga. Gribējās paskatīties." viņš pat nepaskatijās uz mani, atbildēja. Es saprotoši pamāju ar galvu un devos prom. Pa ceļam uz istabu saskrējos ar mammu, kura apbēra mani ar jautājumiem, jau atkal. Taču tikusi no viņas vaļā, pataisno devos uz savu istabu, kur iekritu gultā un lūkojos griestos. Pēdējā laikā es slikti guļu, parasti es pusi nakti murgoju, bet otru cenšos aizmigt. Saprastdams, ka šī nakts nebūs izņēmums, sameklēju savas austiņas un ieslēdzu dziesmas. Beigās aizmigu klausoties dziesmas.

Pamodos, no briesmīgākās skaņas pasaulē-modinātājs. Nožāvājusies izrāpos no gultas un iegāju dušā, pēcāk pastāvēju pie skapja, nespēdams izlemt, ko vilkt. Pēc tā visa aizgāju paēst un devos uz skolu. Šis rīts iesāka neierasti labi, ja neskaita to, ka man nāca miegs, taču visa diena tāda nebija, jo protams, tā kādam bija jāsabojā.

Ieejot skolā, gāju uz klasi, kur notika pirmā stunda. Gaitenis bija tukšs, jo biju atbraukusi salīdzinoši ātri, taču tomēr nebiju vienīgā, kas bija agri atbraukusi. Mani ieraugot man pretī nāca Brendons, kura sejā jau varēja redzēt smīnu.

"Kas tad mums te ir?" Viņš diezgan skaļi iesmējās.

"Man vismaz nebūs jābrauc tāds gaisa gabals." Viņš nosmīkņāja un palika nopietns, viņš pieliecās man pie auss.

"Te tev glābiļu nebūs." Viņš iečukstēja man ausī, liekot man sarauties. Viņš pagājis man garām pazuda no mana skatiena un es centos mierīgi iet uz priekšu, taču tie vardi man atskanēja prātā. Es sapratu, ka viņam ir taisnība, jo kurš gan šeit mani glābs?
Tagad manī parādās vēl lielāka velme viņu iegāzst, taču pajies kāds laiks, līdz viss vajadzīgais būs sagatavots. Apsēdos uz krēsla blakus klasei un rakņājos telefonā, līdz brīdim, kad pie manis pienāca Reja un Logans, taču Ostins bija kaut kur nozudis, un man īpaši negribējās iztaujāt par to.

Sēžot vēstures stundā, kaut ko skricelēju kladē, pat neklausīdamies skolotājā, jo nebija īsti noskaņojuma, lai mācītos. Ik pa brīdim pievērsu skatienu logam, kurš atradās pa labi no manis, centos ievērot, ko interesantu, taču tas bija bezcerīgi.
Sajutusi kā telefons novibrē manā kabatā, izvilku to no kabatas un atbloķēju. Man bija atnākusi jauna ziņa. Mani pārsteidza, tas no kā bija šī ziņa. Tā bija no Maikla.

"Hey, ceru ka dari ko interesantāku, par sēdēšanu klasē." Pasmaidīju pie sevis, taču centos nepievērst skolotājas uzmanību.

"Kas gan var būt interesantāks par to?" sarkatiski pie sevis nodomāju un aizsūtīju ziņu.

"Kā jaunās mājas?" kādu laiku centos izdomāt, kā lai atbild uz šo jautājumu, jo man iet gan labi, gan sūdīgi. Taču mani nomocīja, kas cits. Vai man viņam pateikt to ka šeit ir Brendons? Viņš noteikti nebūs īpaši priecīgs par to un es taisos pati tikt ar to galā, tapēc izlēmu neko neteikt. Nosūtīju ziņu, ka man viss kārtībā un tādā garā un jau pēc brīža atskanēja zvans.

Pustdienu starpbrīdī sēdēju kopā ar Reju un pēc kāda brīža mums pievienojās arī Logans. Klausījos viņu sarunu ik pa laikam iesaistoties, taču pārsvarā klusējot ēdu un vēroju pārējos skolēnu. Manas avis sastapās ar Brendona  acīm, kas mani vēroja dažus galdiņus tālāk no manis. Centos izturēties dabiski, taču Reja bija izsekojusi manam skatienam un ierunājās.

"Neuztraucies, šeit viņš ir nekaitīgs, it īpaši ja mēs šeit esam." Paskatijos uz viņu ar atvieglotu skatienu un viegli pasmaidīju. Meitene piecēlās no galda un es sekoju viņas piemēram un kopā izgājām no ēdamzāles.

Ja godīgi, tad vēl īsti neesmu šeit iejutusies, lai gan Reja to ir padarījusi vieglāku un man ir priekš viņu saukt par draudzeni.

Pēc stundām es devos mājās, takā mums šodien nebija norunāta satikšanās, es vienkārši sēdēju istabā un klausījos mūziku un par brīnumu aizgāju diezgan agri gulēt, bet centos kārtīgi izgulēties, kasman daļēji izdevās, taču tik un tā pusi nakti es vienkārši domāju par pilnīgi visu, kas jauca manu prātu.

Es zinu, ka kādu laiku nebija jaunas daļas un noteikti, ka tagad kādu laiku būs retāk, jo ir skolas beigas un man priekšā vēl daudzi kontroldarbi. Es ceru, ka sapratīsiet mani.

~Mopsīts😘