Aizmirstais talants

25.Nodaļa.

Man sirds skaļi un ātri dauzijās manā krūškurvī. Šķita, ka galvā ir iestājies tāds kā melnais caurums un kaklā bija parādījies milzīgs kamols, kas lika man nepatika nopūsties. Centos nekrist panikā, taču policistu mašīnas, kas brauca man līdzās, palielināja iespēju, ka tulīt sabrukšu šeit pat mašīnā. Iedomājoties vien par to, kā mainīsies mana dzīve, asaras spraucas arā uzmaniem vaigiem, taču neļāvu tām tur nokļūt. Es dziļi ievilku elpu un apsolīju sev, ka nekritīšu panikā un izdomāšu risinājumu.
Es centos saprast, kapēc kruķi turpina braukt, viņiem sen vajadzēja mani aizturēt, bet tie turpina braukt uz priekšu, krītot man uz nerviem.

"Medison!" Pa rāciju atskanēja pazīstamā Logana balss.

"Ne kas nav labi, man šķiet, ka proma netikšu." Zinot viņa turpmāko jautājumu es Atbildēju ar smagu nopūtu.

"Paklausies Medison, tu tiksi ārā! Skaidrs? Mums tikai jāizdomā kā."

"Nav jēga, labāk braucat prom, kamēr vēl varat." Es klusi Atbildēju, sākot samierināties ar to, kas šobrīd šķiet neizbēgami.

"Mēs tevi nepametīsim, pat neceri." Iejaucās Rejas balss, kas izklausījās nikna.

"Kapēc viņi nebremzē?" Izplāvu jautājumu, kurš visu laiku lidoja pa manu prātu un pie reizes cenšoties nomainīt tēmu.

"Jūs esat 6 kilometrus no aizas, starp to iet ceļš, es domāju, ka viņi tevi ved uz turieni, jo tur būs tevi vieglāk apcietināt. Tad tev arī nebūs iespējas aizmukt." Logans paskaidroja ar drūmumu balsī.

Iestājā uz brīdi klusums, taču tad iezvanijās mans telefons, kurš atrodas uz pasažieru sēdekļa. Es paņēmu to un atri ieksatijos tajā, taču uz reiz pievērsos atpakļ ceļam.
Man zvanija Maikls, tapēc atbildēju.
Ieslēgusi skaļruni noliku atpakļ tur, kur tas stāvēja.

"Tagad nav īpaši labs laiks, lai runātu." Nobēru.

"Paklausies. Tev būs jābremzē, tad kad es tev likšu. Labi?" Viņa balsī bija dirdams uztraukums.

"Bet...." Es gribēju jau teikt to, cik riskanti tas ir, taču viņš mani pārtrauca.

"Lūdzu, vienkārši izdari, kā saku."

"Labi." Atbildēju zinot, ka ja man apcietināts, tad vismaz cenšoties aizmukt.

"Tev būs strauji jābremzē." Viņš piemetināja.

Es jau uzliku savu kāju uz bremžu pedāļa gatavojoties. Likās, ka laiks uz laiku apstājās, taču adrenalīnas lika manai sirdij pukstēt straujāk. Manas plaukstas svīda un es gaidiju, kad man būs jābremzē. Man pat nebija nemazākās no jausmas no viņš ir ieplānojis.

"Tagad!" Viņš iesaucās, liekot man reaģēt.

Es strauji nospiedu bremzes pedāli, liekot mašīnai pamazām apstāties. Aizmugurē esošās mašīnas šoferis to laikus pamanīja un nobremzēja līdz ar mani, taču pārējās pabrauca gabaliņu talāk. Tad es redzēju kā mans zilais bembis to nogrūž to no ceļa. Es strauji apgriezu mašīnu un nenoņēmusi kāju no gāzes pedāļa sekoju Maiklam. Kruķi mums sekoja vēl kādu brīdi, taču tad tie atmeta cerības un beidza mūs vajāt.

Mēs piebraucām pie lidostas ēkas, kur mūs sagaidīja pārējie. Reja pieskrēja pie manas mašīnas, atrāva durvis un cieši mani apskāva.

"Es jau sāku domāt, ka tevi noķers." Viņa sapieda mani vēl ciešāk, taču pēc tam atlaida, ļaujot izkāpt no mašīnas.
Izkāpjot no mašīnas es redzēju, kā Maikls atspiedies pret manu mašīnu lūkojās manī. Es nesavaldijos un vienkārši pieskrēju pie viņa un apskāvu viņu, viņš aptina savas rokas ap mani atbildot manas apskāvienam.

"Paldies." Es nočukstēju viņa ausī.

"Vienmēr laipni." Viņa balsī varēja dzirdēt to, ka viņš smaida.

"Tas ir jānosvin." Iesaucās Logans. Es atlaidu Maiklu, lai paskatītos uz viņu.

Visi sāka lēnām iet uz ēkas pusi, taču mani apturēja Maikls. Viņš atdeva man mašīnas atslēgas un aploksni. Es jautājoši vēros viņā, nesaprotot, ko tas nozīmē.
"Es to atradu vienā no nodalijumiem." Viņš paskaidroja.
Uz vēstules bija rakstīts mans vards un to rokrakstu es atpazīti jebkur.

"Tu nāksi?" Viņš jautāja.

"Ej, es panākšu." to pateikusi es apgriezos un piegāju pie mašīnas, atvēru tās durvis un iesēdos solonā.

Pagāja kāds laiks, līdz es saņēmos un atvēru aploksni, jo tā bija no mana tēva

Medisona. Es zinu, ka tad kad tu šo lasīsis, manis vairs nebūs tev blakus. Lūdzu piedod man par to. Es vēlētos redzēt kā tu pieaugsti un veido savu dzīvi, taču man šī iespēja Jau ir liegta. Tikai nenosodi sevi, tu ne pie kā neesi vainīgu un lūdzu neturi ļaunu prātu uz brāli un pieskati savu māti.
Es tevi tiešām lūdzu, lai tu nemeklē vainīgos un nedzītos pēc atriebības, tas nav tā vērts. Apsoli man to!
Es gribu lai tu zini, ka mīlēšu jūs visus, lai vai kas.
Es gribu lai esi labāka par mani, daudz labāka. Pamet ielas sacīkstes un nepieļauj tās pašas kļūdas, ko es.
Es vienmēr esmu lepojies ar tevi.

Pār manu vaigu pārskrēja asaras, tās viegli dedzināja manus vaigus. Man bija vienalga, cik ir pulstens. Es ieliku atslēgas aizdedzē un iedarbināju motoru. Aizcirtusi mašīnas durvis strauji uzspiedu gāzes pedāli un izbraucu no lidostas teritorijas un pēcāk no pilsētas, trauktdamies virzienā, ko pieprasīja mana sirds un par brīnumu manas smadzenes neprotostēja.
Redzēju, kā ainava aiz mašīnas loga nomainās, taču mani tas neinteresēja
Mans telefons manā kabatā vibrēja un es to ignorēju.

Ieskatijusies atpakaļ gaitas spogulī es norāvu parūku un iemetu to kaut kur mašīnas aizmugurē.

Es ļāvu mašīnai traukties ar pilnu ātrumu, jūtot tās jaudu un pat izbaudot to, taču manu prātu nodarbināja tas kā atrāk nonākt punktā uz kuru dodos.

Es noparkoju mašīnu stāvlaukumā un pat to neaizslēdzot devos iekšā kapsētā. Bija ļoti vēls un mani tas neuztrauca. Es virzijos pa pazīstamo taciņu līdz pat ieraudziju pazīstamo kapakmeni.

Es nokritu ceļos jūtot neskaitāmas asaras pār vaigu.

"Tu to zināji... " klusi nočukstēju. "Kapēc? Kapēc tu piedalījies tajās sasodītajās sacīkstēs ja zināji, ka tā būs? Es tev nevaru apsolīt, ka neatriebšos un es nepametīšu to visu, jo tas ir vienīgais glābiņš manai dzīvei..." Asaru jūra plūda pār maniem vaigiem, es lūkojos uz uzrakstu, kur ar lieliem burtiem bija uzrakstīts "Braens Stouns-Nesalaužamā dvēsele un leģenda."

Es nezinu, cik ilgi es tā sēdēju, bet es vienkārši sēdēju un pārlasīju šo uzrakstu neskaitāmas reizes. Ļāvu vējam plandīt manus matus un asarām līt pār maniem vaigiem.
Mans telefons kabatā ik pa laikam vibrēja, līdz brīdim, kad man tas apriebās un es pat nepaskatoties uz zvanītāju pacēlu.

"Tak liekat man beidzot mieru!" gandrīz bļaujot teicu klausulē.

"Medison, kur tu esi?" Dzirdēju Maikla satraukto balsi, taču es noliku un iebāzu telefonu atpakaļ kabatā. Tas turpināja vibrēt, taču vienā brīdī pārstāja.
Es biju dziļi iegrimusi domās un pat nepamani to, cik tumš ir palicis un cilvēku, kurš nāca manā virzienā.