Aizmirstais talants

50.Nodaļa

Pamodos no spilgtiem saules stariem, kas bija izmanijušies pa aizskaru šķirbu. Atvērusi acis es sapratu, ka esmu no murga pamodusies vēl lielākā murgā, taču par laimi šodien man ir ilgi gaidītā brīvdiena. Tas nozīmē, ka varu gulēt līdz pat pusdien laikam un neviens man par to neko neteiks.
Visu šo laiku esmu dzīvojusi, kā pieķēdēta važās. Visu šo laiku manu dzīvi kontrolē Makenzija, bilnībā visu, sākot ar cilvēkiem ar kuriem es satiekos un beidzot ar apģērbu ko velku un vietas, kur eju. Es esmu piekusi no tā visa, man tā pietrūkst brīvības, taču es nevaru atļauties to, vai arī aizbēkt. Viņa visu laiku novēro manu brāli, kā arī pārējos. Viņa vienmēr zin, kur kurš atrodas, kā izskatās un ko dara. Būtībā es Strādāju viņas labā, jo tā es atpelnu viņu dzīvības.

Es izkāpu no savas gultas un sameklējusi drēbes, es saģērbos. Uzvilku melnas plēstās džinsas, melnu Maiku un melnu ādas jaku. Mans skapis tagad pārsvarā ir melns, taču es pret to īsti arī neiebilstu. Iegāju virtuvē un paņēmu ābolu, ko apēst pa ceļam. Paņēmu motocikla atslēgas un dzīvokļa atslēgas, es uzvilku kedas un izgāju no dzīvokļa, pēcāk to aizslēdzot. Kāmēr nokāpu pa kāpnēm un aizvilkos līdz savam motociklam pagāja labs pietiekoši labs laiks, lai apēstu ābolu un nejustu izsalkumu.

Patiesībā šī diena man jau bija pilnībā izplānota. Un es ļoti cerēju, ka nekas nenoies greizi.
Iedarbinot motociklu, es uzvilku ķiveri un izbraucu no daudzīvokļu ēkas stāvlaukuma. Desmit minūšu braucienā no šejienes man ir garāža, kurā atrodas trīs mašīnas. Tās ir manas mašīnas, kas man bija agrāk. Makenzija vienkārši gribēja izrādīt savu cilvēcību, bet lai arī kā viņa centās viņai tas nezidevās. Taču viņa dabuja mašīnas un tagad tās ir pie manis. Braucot pa nu jau pazīstamajām Londonas ielām, es domāju kā tas būs atkal atgriezties vietā, kur uzauga un dzīvoja patiesā es. Un vai es viņus satikšu? Un ja es viņus satikšus, ko es darīšu? Bet viņi mani noteikti nemaz neatpazīs, es tak būšu Sema.

Piebraucu pie garāžas un nokāpu no motocikla. Piegājusi pie garāžas atslēdzu to un iegāju iekšā. Es vairs nespēju dzīvot šādi. Tā pie velna neesmu es! Un tā nav mana dzīve. Man bija jābūt Amerikā un jābūt kopā ar Maiklu. Es ļoti ceru, ka reiz šis viss beigsies. Ka viss būs atkal kā iepriekš.
Es jūtu, kā karsta Asara notek pār manu vaigu. Nekas nebūs kā iepriekš, jo es viņam esmu mirusi. Pat ja mēs pārvācāmies atpakaļ iz Ameriku. Kāda ir iespēja, ka viņš vispār tur vēl dzīvo? Un ja tomēr būs kāda iespēja viņam pateikt, ka tā esmu es, ka esmu Medisona. Viņš man neticēs.

Es apsēdos blakus savam zilajām mustangam, kuru es neļāju pārkrāsot, un atspiedos pret to skatoties garāžas augstākos griestos, kā arī uz garāžas sienu. Viņa man lika nokrāsot manu behu, tagad tā ir matēta ugunīgi candy krāsā ar matētiem melniem diskiem, kā arī tā ir nolaista zemāk un arī bambers ir nomainīts. Taču I8 tagad ir velvēti melns. Tik daudz, kas ir mainijies, šķiet, ka pati nespēju tam izsekot tam līdz.

Es piecēlos kājās, tā it kā pieceltos pēc smagas kaujas, taču bez apņēmības. Notraucu no slapjajiem vaigiem asaras un pagriezos prāt mašīnu. Lai arī, cik slimi tas nebūtu, bet tieši šīs mašīnas ir tās, kas man neļāva padoties, jo ik reizi kad esmu šeit es jūtos tā it kā atkal būtu es pati. Medisona Stouna. Šajās mašīnnaaas ir daļiņa no īstās manis un kad atkal esmu pie tām šī daļiņa man liek justies pēc sevis.
Jāatdzīst, ka ar šo mašīnu man saistās arī labas atmiņas.

Paņēmusi mašīnas atslēgas, es atslēdzu mašīnu un iekāpu tajā, lai izdzītu to no garāžas, kad biju to izdarījusi garāžā iedzinu Motociklu.

Nu jau atkal izbraucu Londonas ieliņās, kuras jau man no paša sāku ir šķitušas maģiskas. Taču es negad neesmu vēlējusies šeit būt, lai arī cik skaisti šeit nebūtu, tās nekad nebūs manas mājas.

Braucu vienkārši pa Londonas ielām un izbaudīju katru mirkļu, ko pavadiju braucot. Pa ceļam arī iebraucu uzpildes stacijā, lai ielietu degvielu. Ceru, ka nekas nespēs sabojāt šo dienu. Man bija plāns aizbraukt uz kādu vietu, kas ir mazliet ārpus Londonas.

Noparkojot mašīnu, es no tās izskāpu un aizslēdzu. Pagājusi kādu gabaliņu pa meža taku, es Nonācu tieši īstajā vietā, kur gribēju nonākt. Šeit garām tecēja paplata upe, otrpus upei bija biezs mežs, kas skatu tikai padarīja iespaidīgāku. Es piegāju tuvāk upes malai, kur atradās paliels akmens un apsēdos uz tā un jau atkal protams iegrimu savā domu pasaulē.

Es ļoti gribu pateikt paldies visiem, kas lasa manu stāstu un arī iekomontē. Tiešām liels jums paldies par to! Tas ļoti mani motivē turpināt šo stāstu. Un, protams, mīlu jūs visus! ❤️❤️❤️
Un es nesolu, ka baigi drīz uzrakstīšu jaunu daļu, bet centīšos pēc iespējas ātrāk uzrakstīt.

~Mopsīts 😘🖤