Aizmirstais talants

58.Nodaļa

Pulkstenis bija kādi divi naktī, kad es jau biju izlavijusies no mājas un pa tumšajām ieliņām gāju arvien tālāk no tās. Vai pareizāk sakot gāju uz garāžu pēc mašīnas. Es zināju, ka ja braukšu ar motociklu mani pieķers.
Sabāzusi rokas jakad kabatās un sabozusies, lai nenosaltu, raitā solī devos uz priekšu. Gāju garām greznām mājām un vilām, jo šis bija bagātnieku rajons, taču drīz vien to nomainīja tumšāks rajons caur, kuru man bija jāiet. Ja godīgi šī vieta man nekad nav patikusi, jo šeit par drošības sajūtu jāaizmirst.
Par laimi sveika un vesala Nonācu garāžas priekšā. Atslegudi to pasmaidīju par skaisto skatu, kas pavērās. Šeit atradās visas trīs manas mašīnas. Mans zilais Mustangs, M4 un, protams, ka arī i8.
Atslēgusi savu Mustangu, iekāpu tajā un iedarbināju tā dzinēju, lai varētu izbraukt no garāžas.

Man šonakt nemaz nebija norunāta tikšanās ar Džozefu. Es vienkārši gribēju pabraukāties. izbraukusi no pilsētas un atstājusi sev aiz muguras pilsētas asfaltu, sāku braukt pa zemes ceļu. Braucot pa nekurieni un zemes ceļu es ļāvos ātrumam un driftam.
Es dievinu tos brīžus, kad esmu tikai es, mašīna un ceļš, kad visas manas problēmas un skumjas izgaist no mana prāta. Es koncentrējos tikai uz ceļu un savām prasmēm, ko tēvs man iemācīja gadiem ejot. Viņš man ne tikai iemācīja braukt, bet mīlēt šo nodarbi un nodoties tai ar visu savu dvēseli un sirdi. Tieši tas viņu padarīja par pasaules čempionu rallijā. Viņš nekad nepadevās, lai arī cik grūti būtu. Viņš nebrauca tikai titula un balvu dēļ, viņš brauca, jo viņš mīlēja ralliju un sacensības. Visi tie kausi, kas mājā krāja putekļus viņa slavas plauktā, viņam bija vienaldzīgi.
Un tagad braucot pa tumšiem nekurienes ceļiem, es saprotu to, cik patiesībā daudz viņš man ir iemācījis.

Aizbraukusi līdz zemes ceļam, es nogriezos, lai brauktu tālāk no pilsētas uz vietu, kur esmu pavadījusi neskaitāmus vakarus un naktis. Zinot, ka tādā nakts stundā neviena policista nebūs stingri uzspiedu gāzi un ļāvu vaļu ātrumam. Braucot vēroju, kā palielinās ātrums. Sasniegusi kalnaino ceļu pasmaidiju. Tikai tagad aptvēru to cik ļoti man bija pietrūcis līkumainais ceļš.

Nobraukusi no ceļa un noparkojusi mašīnu izskāpu no tās. Atstutējusies pret mašīnu es viegli ievilku plaušās svaigo gaisu.
Neskatoties uz manu miega trūkumu es nejutos nogurusi un vērojot skatu, ko knapi saskatīju tumsas dēļ, es iegrimu diezgan dziļi domās.

Man tagad būtu ļoti liela iespēja aizbēgt, ja vien mašīnā nav ievietota izsekošanas ierīce, kas mani pat nepārsteiktu. Bet ja es to izdarītu, vai es vēl kādreiz redzēšu Maiklu? Savu brāli vai kādu citu? Un kāda iespēja, ka Makenzija liks viņus mierā?
Doma par bēgšanu ir vilinoša, ar šo mašīnuun tās zirgspēkiem, tam nevajadzētu būt grūti un tad es varētu būt es pati. Taču tad cietīs citi.
Kapēc dzīvē ir tik sarežģītas izvēles?

No domām mani iztraucēja mašīnas rūkoņa, kas tuvojās, no sākuma nodomāju, ka tā vienkārši brauc garām, taču tad tā strauji nobremzēja un apstājās ceļmalā. Pazīstamā mašīnas rūkoņa mani biedēja, jo nu kāda gan var būt iespēja, ka viņš tieši šajā brītiņa, kad es šeit esmu, brauc garām. Un vēl pie tam tieši viņš! Vai nu man neveicas, vai arī mana dzīve ir sūdīga. Man īsti nav skaidrs.

"Kur tu ņēmi to mašīnu?" Viņš skaļi, taču ne nikni jautāja. Es dziļi ievilku plaušās gaisu un aizvēru acis.

"Atradu vienā no Makenzijas garāžām." Atbildēju, viņš pienāca un nostājās man pretī.

"Tā vidu laiku bija pie Makenzijas." Viņa balsī bija dzirdama neticība.

"Laikam... Tā ir tā mašīna, ko tu meklēji?" Klusi jautāju, lai gan jau zināju atbildi.

"Jā." Viņš nopūtās un pienācis man tuvāk, atstutējās pret mašīnu man blakus.

"Tā piederēja kādam man svarīgam cilvēkam" Viņš klusi stāstija, es paskatijos uz viņu, lai gan knapi saskatīju viņa seju. Viņš paversa savu skatienu pret mani.

"Makenzija viņu nogalināja pirms diviem gadiem. Ja tu zinātu, cik ļoti tu man atgādini viņu, taču es zinu, ka tu neesi viņa." Viņš nopūtās.

"Man žēl." klusi sacīju nezinādams, ko teikt. Izvilkusi telefonu no kabatas es paskatijos pulkstenī bija gandrīz četri.
Man ir jābrauc un ātri.

"Klau, es mēģināšu tev to mašīnu dabūt, bet man tagad ir jābrauc. Viņi nedrīkst uzzināt, ka esmu izlavijusies. " Pilnībā pagriezos pret viņu. Viņš saprotoši pamāja ar galvu. Es gāju apkārt mašīnai, lai tiktu pareizajā pusē un viņš man sekoja.
Viņš man attaisija mašīnas durvis un es pateikusies iekāpu tajā.

"Ja tev kādreiz noder mana palīdzība, tad zini, kur mani meklēt." Viņš noteica. Atvadijusies no viņa es aizbraucu.
Es braucu pēc iespējas ātrāk, lai es pārāk vēlu nenokļūtu majās.

Tikusi līdz mājas pagalmam, es pie mājas ieraudziju Makenzijas cilvēkus, kuri pamanījuši mani sāka nākt uz manu pusi. Divi no viņiem satvēra manas rokas un sāka vilkt mani uz mājas pusi.

'Laižat mani vaļā!" Es centos izpirināties no viņu tvērieniem, taču tie bija pārāk stipri.

"Bļāviens! Ko jūs darat? Tak atlaižat mani!" Es kliedzu un centos tikt prom.

Mājā mani sagaidīja Makenzija ar Brendonu, viņi abi bija nikni, taču viņiem bija, kas padomā. To varēja lasīt viņu sejās.

Hey! Ļoti ceru, ka jums patiks šī daļa. Un nakamo daļu es ļoti centīšos uzrakstīt rīt vai aizparīt
Ļoti liela mīlēstība pret jums! ❤️🖤

~Mopsīts 🖤