Dzirdēju kadu klauvējamies pie durvīm, saravu izacis, jo es patik tikai atbraucu majās pirms piecām minūtēm. Es piegāju pie durvīm un attaisiju tās. Man priekšā stāvēja Maikls. Ieraugot mani viņš pasmaidīja ierāva apskāvienā, kuram es protams atbildēju. Jūtot viņa karsto elpu uz savas ādas es viegli notrīsāju. Viņš atlaida mani paņemot visu savu siltumu sev līdz.
“Sveiks!” es pasmaidīt sasveicinājos ar puisi
“Sveika, man tev ir, kas jāparāda, takā es ļoti priecātos ja tu tagad nāktu man līdzi.” Viņš smaidot teica.
“Es tagad nevaru, man jaizskrāmē koferis un es esmu izsalkusi.” Paskatoties atpakaļ uz koferi es noteicu.
“Tas var pagaidīt, lūdzu Medison.” Viņš skatījās ar parāk piemīlīgu skatienu.
“Labi, ejam.” izatumjot viņu no durvju priekšas teicu, es aši aizslēdzu durvis un sekoju Maiklam uz viņa mašīnu.
Piegājuši pie mašīnas mēs tajā iekāpām un izbraucām no manas mājas pagalma.
“Uz kurieni mēs braucam?“ Ziņkārīgi jautāju paskatoties uz viņu, viņš savu skatienu bija pievērsis ceļam, taču izdzirdot manu jautājumu viņš manāmi pasmaidīja, izskatijās ka viņš pats ir par to, lai kas tas būtu, saviļņots.
“Tas ir pārsteigums, pati redzēsi.” Viņa balsī pat bija dzirdam tas, ka viņš smaida. Tādu viņu es redzu pirmo reizi.
Pēc pagrieziena es sapratu, ka mēs braucam vai nu pie viņa vai arī uz veikalu, taču tas man likās aizdomīgi, jo mazliet tālāk ceļš ved uz rietumu garāžām. Pagrauguši garām pagriezienam uz viņa maju un veikalam es sapratu ka mēs tomēr braucam uz rietumu garāžām, ko tur?
Viņš mašīnu noparkoja pie viņa garāžas, es paskatijos uz viņu un viņš uz mani pasmaidot,taču tad attaisijis survis viņš izskāpa no mašīnass. Es sekojot viņam dariju tāpat. Sagaidijis mani viņā gāja uz savu garāžu, taču paejot tai garām. Viņš piegāja pie manas garāžas un atslēdza tās, liekot man saraut uzacis,es taču viņam neiedevu atsl3gas vai ne? Vai arī es vienkārši to neatceros.
“Gatava?” Viņš jautāja, es nostājos viņam blakus un piekrītoši pamāju ar galvu.
Viņš lēnām atvēra garāžas durvis, parādot skatu,kas atradās garāžas iekšpusē.
Tur stāvēja zils mustangs precīzi tāds pats kā manējais. Palūkojusies un numurzīmi,es sapratu,ka tas ir mans mustangs, bet kā?
Pielikusi rokas priekšā mutei es paskatijos uz Maiklu,kurš ieraugot manu reakciju pasmaidija un ar galvu pamāja uz mašīnas pusi.
Mans skatiens aizslīdēja līdz mašīnai.
“Nē,tu to neizdariji……” Pār manām lūpām atskanēja, mani šis reali nošokēja.
“Jā, es to izdariju. Es redzēju Medison,cik ļoti svarīga tev tā ir, un es nenoturējos un salaboju to.” Viņš nenolaižot no manis acis teica.
Manu šoku lēnām pārņēma saviļņojums un laime, par šo.
Es pieskrēju pie viņa un apskāvu viņu, jo es jau biju pratiski samierinājusies ar domu, ka to neredzēšu un nosolijusies negad nepirkt mustangu, jā tā varbūt ir tikai mašīna, bet tā piederēja manam tēvam, cilvēkam, kas man ir svarīgs.
“Paldies!” Es nočukstēju, apķērusi viņu.
“Gribi izbraukt?” Viņš jautāja, liekot man iesmieties.
“Protams!! Un tu brauksi ar mani…” Satverot viņa roku vilku viņu uz mašīnu. Dabujusi mašīnas atslēgas atslēdzu to un attaisīt durvis es ielūkojos iekšā, un tad paskatijos uz Maiklu, kas stāvēja otrpus mašīnai un skatījās uz mani. Es iesēdos mašīnā un Maikls man sekoja.
Es uzliku rokas uz stūres un aizvēru acis pasmaidot. Atceroties visus tos jaukos brīžus, kas saistās man ar šo mašīnu.
“Es to gandrīz sasitu pirmajā nedēļa, kad mans tetis to nopirka, viņš bija tik dusmīgs uz mani, es nedrīkstēju ar to braukt divus mēnešus.” es iesmējos atverot acis, es palūkojos uz Maiklu, kurš pasmaidīja.
“Izklausas ka jūs bijāt tuvi.” Viņš domīgi novilka.
“Tā arī bija.” Es paskatijos uz priekšu un mans smaids uz brīdi pazuna no manas sejas, taču es zināju, ka Nedrīkstu skumt. Un pagriezos atpakļ pret Maiklu un vāji pasmaidīju.
“Es vārdos nevaru paskaidrot to, cik ļoti novērtēju to.” Es klusi teicu.
“Man prieks dzirdēt, ka tev patīk.” Viņš pasmaidīja.
“Tas ir maigi teikts.” Es klusi nočukstēju un iedarbinājusi dzinēju pasmaidīju, jo tas skanēja tik ļoti skaisti. Izrāvusies no transā es izbraucu no garāžas, lai vienkārši izbaudītu mirkli.
Uh... Brīnums, ka uzrakstiju daļu 😅
Man ir tāds lūgums, aiziet uz manu profilu un izlasīt manu jauno stāstu "imagination"
~Mopsīts😌😇
YOU ARE READING
Aizmirstais talants
RandomParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...
