Aizmirstais talants

3.nodaļa.

Paņemusu tefonu un atslēgas, izgāju no mājās un piegāju pie mašīnas, kas stāvēja majas pagalmā. No kabatas izvilku lapiņu, kur bija norādīta adrese un iekāpu mašīnā, pēcāk iedarbinot to.
Braucu gar norādīto ielu, lai atrastu pareizo māju, sev priekšā ieraudziju Džasperu un piebraucu malā.
"Sveika." Viņš sasveicinājās ar mani un iekāpa mašīnā.
"Sveiks." Atbildēju un sāku braukt uz priekšu.
"Zini, man šī mašīna patīk." Viņš nopietni teica, kas lika man mazliet iesmieties, mazliet pavērsos uz viņu, bet uzreiz pievērsos ceļam.
Viņš kaut ko zem deguna nomurmināja, taču pēkšņi viņam izvanijās telefons.
"Uhh jāatbild." viņš ieskatījies telefona displeja noteica un pielika telefonu pie auss. Es ignorēju, ko viņš teica, vismaz centos neklausīties.
"Plānu maiņa!" viņš iesaucās un ES paversos uz viņu.
"Zini kur atrodas rietumu garāžas?" viņš jautāja. Pag.... rietumu garāžas, nevar būt ka viņš piedalās ielas sacīkstēs, man pašai tur ir garāža, mēs ar tēti mēdzam piedalīties ielas sacīkstēs, tā varēja piepelnīties un reizēm pat dabūt mašīnas.
"Jā zinu." klusi noteicu un ātri apgriezu mašīnu uz pretējo pusi, jo tās atrodas otrā pusē.
"Tatad tu aizvedīsi?" viņš saprasdams manu mājienu ieteicās.
"Tu piedalies ielas sacīkstēs?" nenoturējos un pajautāju puisims, kuru tikai šodien iepazinu, bet cerēju ka viņš nemelos.
"Kā tu zini par to?" Viņš satraukti jautāja un jutu viņa skatienu uz sevis.
"Nav svarīgi, kā es to zinu." spītīgi noteicu un jau atkal paščielēju uz viņa pusi, viņš satraukti uz mani skatijās.
"Pag. Pag,  tu saki ka tas nav svarīgi?  Mani par to var ielikt ķurķī!  Kā lai zinu ka nenodosi?"viņš skaļi jautāja, viņa balsī bija dzirdamas dusmas, ES negribēju viņu sadusmot, nopūtos un iesāku.
"Tā es nodotu arī sevi." klusi pateitcu, jo zināju ka ir risks.
"Tu arī? Kapēc neesmu tevi tur redzējis?" viņš sarauca pieri un jautāja.
"Neesmu tur bijusi gadu, vienkārši vairs nespēju tur tāpatās atgriezties." Es biju pateikusi par daudz un jau centos izdomāt atbildi nakošamjam jautājumam, jo jau nojautu kāds tas būs.
"Kas notika?" viņš pieklusināja balsi un jautāja.
"Tas ir sarežģīti un nevēlos par to stāstīt." klusi noteicu, cerot ka viņš mani necentīsies pierunāt, lai pasaku.
"Skaidrs" viņš Atbildēja un redzēju kā viņš pievēršas ainavai aiz loga.
Iestājās klusums, kas valdīja līdz pat garāžām.
Izslēdzu motoru un sev priekšā ieraudziju pazīstamu seju-mets. Viņš ir līderis šai grupai un ar manu tēvu bija ļoti tuvi draugi, pat dažreiz kopā taisija mašīnas un protams es tam biju iejaukta pa vidu.
"Med? Domāju ka tevi šeit neredzēšu!" Viņš iesaucās un cieši mani apskāva.
"Pag jūs esat pazīstami?" Džaspers nesaprašanā jautāja.
"Kā lai es nepazītu sava labajā drauga meitu?" viņš atlaida mani un iesmējās. Lūdzu, neturpini, klusi pie sevis lūdzos.
"Bet žēl ka aiziet tik labo cilvēki." Viņš klusi noteica, redzēju kā Džaspets sarauj uzacis, taču Mets mani saķēra aiz rokas un kaut kur veda. Kad ieraudziju 39.garāžu sapartu, kurp viņš mani ved. Atslēdzis durvis es skaļi noelsos, skats, kas man paversās šokēja mani.
"Bet..."Iesāku bet Mets mani pārtrauca.
"Zinu, bet nespēju to pardot. Es zināju cik svarīga tā tev ir."
Paskatijos uz viņu pieskrēju pie viņa un cieši apskāvu.
"Paldies!" nočukstēju un atravos, ieraudziju Džasperu, kas atspiedies stāvēja un vēroja manu mašīnu.
Piegāju pie mašīnas un nespēju noticēt, ka stāvu pie tās. Ar pirkstu nobraucu gar tās metaliski violeto sānu, un aplūkoju spoileri, tik daudz atmiņu, mēs to likām kopā ar tēti un pat ieskrāpētā švīka tur pat bija, atceros kā to saskrāpēju ar skruvgriezni. Apgāju riņī mašīnai un pieversu skatienu zīmejumiem, kas atradās tās sanos, dzeltanas tropu puķes, šīs krāsa izcēla viens otru un man vienmēr patika šis kontrasts un šīs bija manas mīļākās krāsas. Pagājusi drusku nostāk lai aplūkotu pilu skatu, BMW M4, jeb vācu mustangs, kā mēs ar teti to saucām, tai bija mustanga motors. Takā mans tētis bija kritis uz Bemberīšiem un Mustangiem, tad tas jau pašsaprotami bija man asinīs un šī mašīna bija kā radīta priekš manis.

Lūkojoties uz šo mašīnu man radās ideja kā palīdzēt mammai. 50'000 tā ir liela nauda, bet es to mēneša laikā varētu nopelnīt ar ielu sacīkstēm, ja pacentīšos. Piegāju pie Meta un ar žestu norādīju ka vēlos ar viņu aprunāties, pagājām talāk no garāžas, atstājot Džasperu, kas pētīja manu mašīnu.
"Klausies, man vajadzētu tavu palīdzību." kautrīgi iesāku.
"Droši saki, es palīdzēšu." mets nopietni paskatījās uz mani.
"Man vajag naudu, mammai ir liels parāds bankai. Es nevaru atsākt braukt?" klusi lūdzu.
"Protams ka vari, cik tieši tev vajag?" viņš palika pavisam nopietns.
"50'000" nopūtos
"Aišš, būs baigi jāiesvīst, izskatās ka jums sūdīgi iet pēc Braena nāves."
Viņš žēli ierunājās.
"Jā un mamma man par to neko neteica. Labi, jāiet atpakaļ. Savādāg viņš vēl izjauks mašīnu." to. Pateikusi apgriezos un gāju atpakaļ. Piegāju pie garāžas un ieraudziju Džordamu pētām spoileri.
"Braucam?" iesaucos
"Jā" viņš atbildēja un nāca uz manu pusi. Es labi sapratu ka atpakaļ ceļš būs garš un jautājumu daudz.

"Tavs tēvs ir miris?" Izbraucām no garāžām un viņš iejautājās, es tikai papurinā piekrītoši galvu pat nepaskatoties uz viņu.
"Kas notika?" jau biju gaidījusi šo jautājumu, un apzinājos ka man būs grūti to pateikt.
"Braens Stouns, viņu sauca." pemetināju un saparatu to ka viņš zin par avāriju.
"Pag, tavs tēvs bija Braens Stouns?" viņš neticīgi jautāja.
"Jā" klusi Atbildēju.
"Man tiešām žēl." viņš skumji teica.
Iestājās klusums, taču es nenoturējos un iesāku.
"Tas nebija negadījums."
"Ko?" viņš paskatījās uz mani.
"Tas nebija negadījums, tas bija izplānots. Es dzirdēju sarunu par to un skrēju uz startu lai viņu brīdinātu, bet es nepaspēju, un nu vienīgais, kas man no viņa palicis ir mašības un atmiņas." Es to nebiju nevienam stāstījusi, jo zināju, ka neviens man neticēs, un man bija grūti to teikt, jo es biju vainīga, man vajadzēja paspēt, tad tetis vēl būtu šeit, nebūtu parāds un mammas smaids būtu īsts.
"Tu neesi pie tā vainīga." viņš redzēja man cauri.
"Bet taa jūtos." to pateikusi dzirdēju ka viņš pie sevis nopūšas un jau atkal iestājās klusums.

Piebraucu pie viņa mājas un gaidiju kad viņš izkāps.
"Klau, nešausti sevi par to, tev jasaprot ka nebiji vainīga, liksimies rīt. Attā!" viņš izkāpa no mašīnas un pamāja man es protams pamāju pretī un braucu mājās. Iebraucu garažā un izslēdzu mašīnu.
"Bļaviesns,ko es izdariju?" pie sevis nolamājos,es viņam izstāstiju visu, un jau rīt par mani visa skola baumos, biju idijote,ka pateicu.
Paņēmu telefonu no kabatas un sameklēju viņa numuru.
"Hallo?" viņa balss atskanēja klausulē.
"Klau, man jazin ka tu nevienam to neteiksi?" ludzoši jautāju.
"Neuztraucies neteikšu." Viņš apstripināja.
"Apsoli?"
"Apsolu!"
"Paldies." es biju viņam ļoti pateicīga,bet vai viņam var uzticēties.
Aizslēdzu mašīnu un devos uz istabu,kur izpildiju majas darbus un devos gulēt,taču aizmikt es nevareju. Es izstāstiju savu noslēpumu puisim,ko pazinu ja labi dienu un ar to jau nepietiek, viņš ir samērā polulārs skolā, visi skoā zinaja,kas viņš ir. Kur es esmu iekritusi?