Aizmirstais talants

68.Nodaļa

"Tu man arī, es biju pārliecināta,ka nekad vairs tevi neredzēšu" klusi nočukstēju viņam pie aus. Viņš pēkšņi atrāvās un apmulsis ieskatījās manas acīs.

"Tu gribi teikt ka nemaz nedomāji atgriezties?" Viņa bals bija mainījusies un tas mani biedēja.

"Nē... nē, ne jau tas, vienkārši es domāju, ka man vairs nebūs tādas iespējas, jo Makenzija man to liedza." Centos to kaut kā paskaidrot.

"Tu domāji, ka viņa tevi paturētu uz visu tavu mūžu?" Viņš nopietnu, taču tajā pašā laikā mazliet ķircinoši jautāja.

"Laikam." Iesmējusies atbildēju.

"Labāk ejam gulēt." Maikls nožāvājoties noteica un piegājis pie gultas vienkārši tajā iekrita, uzlicis plaukstas uz sejas.

"Arlabunakti!" Es sāku soļot uz izejas pusi.

"Uz kurieni tu sataisijies?" Viņš skaļi jautāja. Es apstājos un paversu savu skatienu uz viņu. Viņš bija pieslējies sēdus un cītīgi mani vēroja.

"Es..... " Man aptrūkās vārdi un es nezināju ko teikt. Maikla sejā parādijās viņa aburošais smaids,kāds ir tikai viņam, un viņš ar roku papliķēja sev blakus pa gultu. Un es neko nebilstot gāju pie viņa. Maikls palīda zem sekas, un gaidīja, kad es viņam pievienošos. Kad biju apgūlusies,viņš mani uzreiz pievilka sev klāt un aptina savas rokas ap mani un beidzot es sajutos tā it kā būtu drošībā, šī sajuta ir neaprakstāma. Tā it kā viss ir tur kur tam ir jābot. Iemiegot es beidzot jutos, savādāk, es nezinu kā lai savādāk to lai pasaka.

Pamodusies no spilktiem saules stariem es sapratu, ka esmu viena gultā un uz brīdi pat šķita, ka tas viss bija tikai sapnis. Lēnām izlīdusi no gultas, es izgālu no istabas un sadzirdējusi troksni nākam no virtuves devos tajā virzienā.
Tikusi līdz virtuves durvīm es tajā paliku kā iemieta, jo Maikls stāvēja pie pannas uzvilcis tikai treniņbikses. Viņa iespaidīgie muguras muskuļi saspringta, kad viņš darbojās ap pannu.  Saņēmusies es turpināju ceļu un piegājusi tuvāk Maiklam atspiedos pret leti tā lai es būtu viņam pretī.

"Labrīt." Smaidot ierunājos.

"Labrīt!" Viņš uzpiedis man ašu skūpstu uz pieres noteica. Es vēroju, katru viņa kustību, jo bija neiepsējami to nedarīt, lai arī kā es censtos mans skatien visu laiku aizslīdēja līdz viņa augumam. Tās ir totālas mocības!  Es pat nepaspēju izsekot līdz brīdim, kad brokastis bija saliktas pa šķīvjiem un kūpošā kafija salieta krūzēs.

Es pilnībā attapos brīdī, kad Maikls bija nostājies man priekšā. Satvēris mani aiz vidukļa viņš mani apsēdināja uz letes un noskūpstīja mani, ar īpaši īsu skūpstu, ar kuru apstulbinājā mani, liekot vienkārši blenzt uz viņu. Tad Maikls ielika man rokās šķīvji.

"Vēlams apēd brokastis, pirms ar skatienu esi apēdusi mani." Viņš ķircinoši iesmējās un es apjukusi viņu arī paklausiju. Paņēmis savas brokastis, viņš atspiedās pret leti, man blakus un sāka ēst.

"Man uz brīdi būs jāaizbrauc uz pilsētu, tikai viena galā." Viņš uzmetot man asu skatienu jautāja.

"Jā." Mazliet apbēdināti Atbildēju, jo nu galīgi negribēju palikt šeit viena.

"Es nebūši ilgi, stundu vai divas." Viņš piemetināja. Saprotoši pamāju ar galvu.

Es ieliku šķīvi izlietnē un pētiju virtuvi līdz dzirdēju, kā Maikls izlietnē ieliek savu šķivi. Viņš pienāca pie manis un nostājies man starp kājām, satvēra manas rokas un aptina ap savu kaklu. Viņš pievilka mani sev tuvāk un vienkārši ievilka apskāvienā, ielikdams galvu manos matos.

"Esi uzmanība, sarunāts?" Viņš čukstēja manos matos.

"Būšu." Atbildēju.  Viņš maigi atrāvās no mana apskāviena un pirms viņš paspēja aiziet es viņu pievilku sev klāt un noskūpstiju. Laigan es pārsteidzu viņu, viņš atbildēja skūpstam un padziļināja to. Atrāvušies mēs brīdi vērāmies viens otrā.

"Man jābrauc." Viņš noteica un gaidīdams manu piekrišanu skatījās manās acīs. Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu.

Es sēdēju dzīvojamā istabā uz dīvāna un skatījos televizoru. Bija pagājusi pusstunda, kopš Maikls aizbrauca, un man jau vairs nebija ko darīt...

Sapratusi, ka veljoprojām esmu pidžamā, es ieslēdzu televizoru un devos uz savu istabu lai pārģērbtos.
Uzvilkusi ērtas treniņbikses un parastu maiku es taisījos doties atpakaļ lejstāvā, lai turpinātu nedarīt neko. Taču atverot durvis, es izdzirdēju, kādu klusu troksni. Un loģiski padomājot tadiem nevajadzētu būt, jo māja ir tukša. Es pavēru durvis vairāk lai varētu iziet pa tām un līdz, ko es biju izgājusi es pamaniju pa sturi aizslīdam ēnu uz virtuves pusi. Kāds vienozīmīgi ir mājā.
Es klusi atkāpos lai tiktu atpakaļ savā istabā un paņēmusi telefonu es aizsūtīju ziņu Maiklam. Pēc tam es piegāju pie savas mugursomas un izbērusi tās saturu uz gultas, es paņēmu ieroci.

Es klusi izslīdējuno savas istabas, lai gan man bija mazliet bail, taču saņēmusi sevi rokās, es neļāvu sev noslēpties skapī. Klusi nokāpu pa kāpnēm stingri turot ieroci rokā, turot pirkstu uz gaiļa, gatava jebkurā brīdī šaut.
Pēkšņi es attapos piespriesta pie sienas, un mans ierocos metājās uz grīdas, divu metru attālumā no manis. Mani turēja vīrs maskā un otrs stāvēja nostāk ar ieroci vērstu pret mani. Jutot ko aukstu sev pie deniņiem es sastingu.

"Kur ir tavs motocikls?" Vīrs kas turēja mani piespiestu caur zobiem izgrūda. Jautājums mani šokēja, jo kāds tur ar to maz sakars?...

"Ko?..." Es izdvesu nesaprašana.

"Man tev jautāt vēlreiz?" viņš ieroci piespieda tuvāk deniņiem.

"Es.. Es nezinu, tas nav pie manis."

"Sasodīts, kur pie velna ir tavs motocikls, tiešām ir tik sarežģīti atbildēt?!" Viņš nokliedza loekot man aižmiegt acis.

"Ieteiktu nolikt to ieroci, kamēr nēsmu jums abiem ielaidis lodi pierē." Pazīstaba balss sacīja. Vīrieša tvēriens atslāba, taču turpināja viņš mani turēt.
Attaisijusi acis es ieraudziju Maiklu un pateicos visiem sev zināmajiem dieviem. Viņam rokās bija divi ieroči, viņš bija notēmējis uz abiem maskās terpušajiem vīriešiem.

"Paklau vecīt, man vajag tikai informāciju un tas viss." Viņš mierīgi noteica.  Es vēroju Maiklu, kura skatiens bija vērst pret šo personu un viņa izteiksme pēkšņi mainījās, tā it kā viņš satiktu kādu sen neredzētu draugu.

"Rovan?" Viņš iejautājās, taču turpināja tēmēt uz viņiem.

Vīrietis, kuru Maikls bija nodēvējis par Rovanu mani atlaida un nolicis ieroci viņš novilka sev masku, zem kuras slēpās brūni mati un pelēkas acis. Viņš pamāja otram, kurš arī sekoja viņa piemēram. Arī Maikls nolaida ieročus un aši pienākdams pie manis pievilka pie sevis.

"Tev viss labi?" Viņš noskūpstot manus matus jautāja. Es piekrītoši pamāju ar galvu.

"Ei, Klausies, ja es būtu zināji... "Rovens iesāka, taču Maikls viņu pārtrauca.

"Es sapratu." Viņš mierīgi atbildēja.

"Jūs esat pazīstami?" Es iejautājos pārtraucot viņu necilo sarunu.

Hey, kā jau redzat esmu ielikusi jaunu daļu!  Ceru ka jums patiks un ceru, ka jums visiem šī būs jauka diena! 😊
Lai gan es visu dienu raudāju, jo noskatijos ātrs un bez žēlestības 7 un atcerējos ka paul walker vairs nav starp mums 😔
Lai vai kā mīlu jūs visus 🥰

~Mopsīts 🖤