Aizmirstais talants

27.Nodaļa.

Dažbrīd es velos mainīt dzīvi. Sākt visu no sākuma, citā pilsētā un ar citiem cilvēkiem. Nu varbut ne ar citiem cilvēkiem, jo šķiet, ka bez viņiem nespētu.
Ja man būtu iespēja tad es labotu savas kļūdas un iespējam, ka tad mans tevs būtu dzīvs. Es nebūtu strīdejusies ar Hariju un arī ar Brendonu, jo viņš ir radījis daudz problēmu, un tas viss sakās kad mēs sastrīdejamies un kļuvām par konkurentiem un lieliem ienaidniekiem.

Sēžot uz Harija majas jumta es iegrimusi domās vēroju zvaigznes. Es tikai pirms divām stundam atbraucu un uzreiz mekleju klusu vietiņu kur padomat.  Bija mazliet pavesi, taču ignorēju to un piespiedu ceļus sev cieši klāt apliekot ap tiem rokas.
Pa manu galvu maisās daudz dažādu domu. Taču ir, kas tads, kas manu pratu nepamet vispār. Es nevaru pārstāt domāt par viņa skumju un želestību pilnajām acīs, nez vai tā maz bija īstas?  Vai triks uz kuru es uzķeros?  Es klusi nopūtos. Kaut kas mani viņā piesaista un man nav ne mazakās nojausmas kas.
Lai vai kā es censtos, taču tomēr reizem iegrimstu tik dziļi domās, ka apkārtnē nepastāv.
Vai tiešam man viņš ir tā iepaticies, ka pat nespēju par viņu nedomāt?

Manu uzmanību piesaistīja, kada zvaigzne, kas mirdēja netik ļoti spoži kā citas, taču tā izstaroja siltumu manā sirdī. Šī zvaigzne man kādu atkadina un man ir sajuta ka mans tevs mani vēro, viņa acīs staro cerība un mīlestība, es vismaz viņu tadu iedomājos.
Es pasmaidīju zvaigznei un apgūlos uz jumta. Pievēru acis atceroties savu bērnību kopā ar tēvu.
Šķiet parāk bieži ieslīgstu atmiņās, taču šīm atmiņām pa vidu maisās Maikls. Katrs skatiens, kas man šķitis nozīmīgs ir manā atmiņā un pat katrs viņs pieskāriens it īpaši apskāvieni.

Es vaira nespēju šīs domas apspiest, tās ir palikušas parāk spēcīgas. Es apzinos, ka nekas starp mums nebūs, un tieši tas mani sapina visvairāk.

Jūtu kā mana telefons sak vibrēt tapēc izvilku to no kabatas. Zvanītājs bija svešs numurs, tapēc ļāvu tam turpināt zvanīt, man nebija velešanās pacelt.
Pēc brīža tas paratrauca zvan8t un es atviegloti nopūtās. Bija palicis vēsāks un man sāka salt, tapēc uzmanīgi ierāpos pa logu atpakaļ mājā, pēcāk to aizverot. Es uzvilku pidžāmu un iekartojos gultā pēc iespējas ērtāk.
Taču mans telefons uz nakts galdiņa atkal saka vibrēt un tas atkal bija tas pats numurs. Un jau atkal to ignorējusi ieslīgu miegā.

Pamodusies no rīta es sapratu, ka kāds ir centies mani sazvanīn visu nakti, sarāvusi uzacis es vēroju numuru, cenšoties atcerēties vai kadam esmu devusi savējo, taču šadu atmiņu man nav.  Saģebusies un izdarījusi visu pārējo, ko daru no rītiem es novilkos uz lejasstāvu, lai ieietu virtuvē un pieietu pie ledusskapja. Izskatīju tajā visu plauktus un vēljoprojām nesapratu ko gribu, tapēc ļāvu ledusskapja durvīm aizvērties un apsēdos uz galda un paņemu no augļu bļodas ābolu sāku to graust. Biju ieplānojusi šo dienu pavadīt mājās, jo man nebija īpašas vēlēšanās, kaut kur iet vai pat braukt.
Jutos tukša un sapratu, ka labāk šodien tupēt mājās. Nolecu no galda un grauzdama ābolu soļoju uz savu istabu. Nonākusi savā istabā es piegāju pie loga un vienkārši vērsos tālumā.

Šķiet es neizpratīšu šo tukšumu un tās dīvainās ilgas, kas šobrīd pārmāc manu galvu. Smagi nopūtos un saņēmu galvu rokās. Tas viss ir par daudz. Es gribētu atslēgt savas domas, kaut uz brīdi.

Mans telefons novibrēja uz galda, tieši tajā vietā, kur biju to atstājusi, būtu jau dīvaini, ja viņš pats no sevis būtu parvietojies.

"Gaidi pie kazino pilsētas centrā. Plkst 22:30" Ziņa bija no tā paša numura, kas visu šo laiku centās mani sazvanīt, taču es centos to ignorēt.

"Un ja ne?" Es aizrakstīju, lai gan apsvēru domu izlikties, ka neesmu ziņu saņēmusi.

"Gan sapratīsi"Tas bija vienīgais ar ko viņš vai arī viņa atbildēja. Man nebija ne jausmas no kā ir šī ziņa, taču manī bija pārāk liels slinkums, lai par to prātotu, pat nezinu vai vispār braukšu. Ja nebūšu sajukusi prātā no savām domām, es varbūt aizbraukšu, bet tikai varbūt.