Aizmirstais talants

11.nodaļa.

Istabā iestājās klusums, centos neskatīties uz Teo, jo jutu viņa saktienu ierubjamies manī.

“Brīnums, ka viņš tevi tur neatstāja.” Viņš domīgi novilka. Paskatijos uz viņu, kā zīmi lai viņš turpina. Viņš to saprotot turpināja.

“Maikls nav tas, kas auklējas ar tādiem skuķiem, kā tēvi, bet izskatās, ka esi atstājusi iespaidu uz viņu.”

“Kā to saprast?” Iejautājos, lai gan labi sapratu par ko viņš runā, un šķiet, ka Maikls ir atstājis iespaidu arī uz mani, taču es to tikai nevēlos atdzīt.

Viņš tikai mazliet pasmējās un teica.

“Tu zini par ko es runāju, turklāt man nav iebildumi pret tevi, bet tā debīla Eimija man ir pieriebusies.” viņš manāmi nomedīja viņas vardu.

“Kas ir Eimija?” jautāju, jo tiešām pirmo reizi par tādu dzirdu.

“Maikla meitene, drīzāk jau dirsā līdeja lai dabūtu naudu.” viņš jau atkal iesmējās.

“Skaidrs…. “ nopūtos un pievērsos griestiem.

“Kādas tev saistības ar Brendonu, neticu, ka viņam tikai to lika. Ir tak jābūt iemeslam?” Viņš nomainīja tēmu.

“Pati esmu pie tā vainīga.” Novērsos no viņs un nu jau vēroju sienu, kas bija man tieši pretī.

“Ko tu izdariji, ja drīkst zināt?” viņš ziņkārīgi jautāja.

“Nauklausijos sarunu, kuru nevajadzēja dzirdēt. Viņi tad apsprieda plānu par Meta novākšanu, viņiem tas laikam bija baigi svarīgi... Un tad, protams, bija jāiezvanās manam telefonam, lai pēc tam viņi man dzītos pakaļ pa pus pilsētu.” mazliet iesmējos, jo nu man tas šķita muļķīgi.

“Gadās…” viņš domīgi noteica. Uz brīdi iestājās klusums, taču to izjauca Maikls kurš man bija atnesis ēdienu, pēc tam viņi abi nozuda teiktdami, ka pēc divām stundām būs atpakaļ. Maikls man vēl piemetināja lai esmu uzmanīga un atpūšos, taču šoreiz man bija citi plāni.

Es apēdu ēdienu, ko Maikls man bija atnesis un uzmanīgi izlīdu no gultas, izgāju no istabas un skatam man pavērās paliels koridors un man pretī kāpnes. Nokāpu pa tām lejā, par laimi arī Čārlijs bija, kaut kur nozudis.

Tikusi ārā no mājas, centos saprast kur atrodos, taču drīz vien nogriezos un gāju uz mājām. Parlaimi mana māja neatradās tālu.

Tikusi mājās uzreiz iegāju siltā dušā, brīdi brūce sāpēja no siltā ūdens, taču jau pēc brīža sāpes mazinājās.  Izgājusi no dušas uzvilku ērtas drēbes un iekārtojos gultā, jūtot mazu nogurumu. Šķiet brūce atņem man spēku.
Vērojot griestus sāku prātot, varbūt nevajadzēja tā vienkārši aiziet neko neteiktdama, vai kaut vai atsadama ziņu. Es naudu no viņa netaisos ņemt, vienreiz tājau iekritu, tai reizē es knapi sakasiju naudu, lai atdotu parādu. Es piedalīšos dragreisā, un uzvarēšu. Zinu, ka tā domāt nav labi un pat piesauc nelaimi, bet man tas ir kā merķis, un man būtībā nav izvēles kā to izpildīt.

Es pat nepamanīju, ka vērojot griestus un kaut ko bezsakarā domājot, iemiegu. Kad pamodos, es paņēmu telefonu lai paskatītos pulksteni, taču displeju rotāja paziņojumi, par neatbildetiem zvaniem un jaunām ziņām no sveša numuru. Pirmais kas man ienāca prātā bija brendons, tapēc telefonu uzliku atpakaļ uz nakts skapīša un izlīdu no gultas. Uzmanīgi iztaipijos, ātri pārskatītdama istabu. Ieslidināju telefonu bikšu kabatā un gāju uz pirmo stāvu.

Apstājos pie ledusskapja un protams pēc tam to atvēru, taču uzreiz sapratu, ka tajā nekā nav. Būs laikam jāiepērk partika, savadāk vēl nomiršu badā. Aizverusi ledusskapi apsēdos pie galda un saku grauzt abolu, ko paņemu no augļu bļodas.

Mana kabata sāka vibrēt, man mazliet noraustoties. Izņēmusi telefonu no kabatas, sapratu ka man zvana tas pats numurs, kas bija man atstājis neskaitāmas īziņas un zvanus.

“Jā?” Paceļot, automātiski jautāju.

“Kur pie velna tu esi?” atpazīstos Maikla balsi mazliet atslābu.

“Mājās.” Centos ignorēt, to cik viņš bija aizskaitināts.

“sasoditi grūti ir to paziņot vai ne? Es būtu tevi aizvedis majās.” Es saku apsvērt domu, ka tā tiešām vajadzēja darīt….

“Nu labi, piedod, bet nekas jau nav noticis.” noteicu, jo negribēju dzirdēt turpinājumu.

“Pēc brītiņa piebraukšu.” Viņš nopūšoties teica un nolika.
Ja godigi, tad gribeju lai viņš brauc, bet es tik ļoti arī negribu. Man šķiet ka esmu palikusi neizlēmīgā.

Turpināju graust savu ābolu un lūkojos arā pa logu, kurš atradās pa kreisi no manis. Arā bija sācis krēslot un es sāku plānot, kā pēc iespejas atrak tiktu vaļā no Maikla. Tikai lūdzu nepārpritat mani, netaisos viņu novāk. Man pēc divām stundām ir jāaizved mašīna pie Maikija, viņš ir tiešām jauks vīriņš, kurš tiešām, daudz ko zin par mašīnām un par gleznošanu. Viņu pazīst gandrīz visi braucēji, un viņs iesaukas mainās atrāk, nekā es maiņu zeķes! Un es nepārspīlēju! Atceros kā vienu brīdi viņu visi sauca par hlokoniņu, jo viņš bija sajaucis hlakoniņus un gandrīz nokrāsoja mašīnu bārbiju rozā. Lai vai kā, es sarunā ar viņu, ka viņš pārkrāsos manu mašīnu, protams, behu, ne mustangu

Jau pēc brīža atskanēja durvju zvans, liecinot, ka Maikls ir klāt. Gāju atver durvis, jo savādāg jau nevar vai ne? Atverot durvis, protams, ka tur stāvēja viņš, taču viņam rokā bija pica un kola. Un nez kāpēc man ir aizdomas, ka no viņa vaļā tik viegli netikšu?

Lūdzu piedodat, par to ka daļas tiešām ir reti!  Un pedējā laikā pat nebija vispār, bet es centīšos laboties, ja tas vispār ir iespējams, un likšu biežāk daļas.