Aizmirstais talants

10. nodaļa.

Viņš nolika manā priekšā paplāti ar ēdienu un pretsāpju zālēm. Es paņemu vienu karstmaizīti, negribīgi sāku to est, jo apetīte bija galīgi pazudusi. Maikls piegāja pie loga un lūkojās tālumā, pat nemanot, ka vēroju viņu. Es tiešām nesaprotu, es neticu tādiem tauriņirm vedarā, vai vispār kaut kam līdzīgām. Bet nesaprotu, šo sajūtu. Es novērsos, cenšoties pievērsties ēdienam, kas atradās manā priekšā. Skatijos uz vannas istabas durvīm un lēnām graužu savu karstmaizīti, jo man nebija, ko citu darīt. Pat gribēju tik prom un aizmirst par to visu.

“Aizvedīsi mani pēc tam mājās?” uzlokojusi viņu, jautāju.

“Nē, kad būsi atlabusi tad.” viņš pat nepaskatities uz mani mierīgi atbildēja.

“Es varēšu par sevi parūpēties.” Es protestēju, jo gribēju tikt mājās un šovakar ir sacīkstes. Man nav īpaši daudz laika, lai iegūtu atlikušo naudu.

Viņš pagriezās pret mani un atstutējās pret palodzi.

“Es zinu, bet tad tu nebūsi drošībā.” viņš uzlokoja mani, un nu jau mierīgāk turpināja.

“Klau, es labi pazīstu Brendonu, viņš misijas uztver pārāk nopietni un tici man viņš neapstāsies līdz brīdim kad vairs neelposi.”

Durvis strauji atvērās un pa tām iesoļoja, kāds puisis.

“Sveiks Maikl! “ viņš sasveicinājās ar Maiklu, pat nepamanīdams manu klāt būtni.

“Sveiks.” Maikls vēsi novilka un palūkojās uzmani

“Un…. Kas viņa ir?” viņš pamanīdans mani jautāja. Es grasijos atbildēt, bet Maikls atbildēja pirmais.

“Tā ir Medisona.”

“Ko viņa te dara?” viņš skeptiski jautāja.

“Viņa ir ievainota.” Maikls nenolaidis bo manis skatienu atbildēja.

“Skaidrs… Lai vai kā,Lielais Bills rīko dragreisu. Uzvarētajam 20’000. Piedalīsies?”

Viņš nepieversis man uzmanību stāstija.

“Kad?” Es iejautājos pieverdams uzmanību sev.

“Aizparīt, 9 vakarā.” viņš appetijis mani atbildēja. Taču Maikla skatiens bija mazliet aizkaitināts, un es sapratu, ka labratīgi prom no šejienes netikšu.

“Teo, gaidi mani lejā es tulīt būšu.” viņš to pateica skatoties uz mani. Puisis, kas cik sapratu ir Teo, aizdomīgi paskatījās uz mani un pēc tam uz Maiklu, bet nevilcinājies viņš izgāja no istbas.

“Tu nepiedalīsies.” viņš pienācis man tuvāk teica.

“Tas ir tikai dragreis ar mani nekas nenotiks.” es pretojos, jo zināju ka šīs sacīkstes var daudz ko mainīt. Un man tiešām vajadzeja to naudu.

“Kapēc tev ir tik svarīgas vienas sacīkstes? Medison, tās ir tikai vienas sacīkstes!”

Viņš ziņkārīgi jautāja, un kaut kur prāta tālakajā nostūrī man bija nojauta, ka viņš saprata to ka man vajag naudu. Es nezināju, kā atbildet uz šo jautājumu. Ja pateikšu pateisību viņš tapat to nesapratīs, jo viņam tadas ir gana. Taču pietakami labus melus es uzdomāt ar nevarēju.

Viņš nopūtās saprazdams klusumu.

“Cik daudz tev vajag?” viņš pēkšņi iejautājās.

“Pag… Ko? “ Es nesaprasdama jautājumu, jautāju.

“Neizliecies. Cik daudz naudas tev vajag? Es zinu, ka tu pēc slavas netiecies, tatad tev vajag naudu, nav cita iemesla, kapēc tev tas ir tik svarīgi.”

Viņam tomēr ir smadzenes, ja nebūtu viņš nesaprastu.

“20’000.”klusi atbildēju.

“Es tev naudu iedošu, pēc tam kaut vai varēsi nomazgāt manu mašīnu. Labi, man jāiet. Nedari neko stulbu, un pacenties pagulēt. Būšu atpakaļ neilgāk kā pēc 2 stundām.” to pateicis viņš izgāja no istabas.

Es centos iekārtoties gultā, pēc iespejas ērtāk, taču ievainojums to neļāva. Aiztaisiju acis un drīz vien padevos miegam.

“Tēt, es arī gribu braukt tik labi kā tu!” Iesaucos pavisu garāžu, kamēr vēroju tēti skruvejam ātruma kārbu.

“Bet es gribu lai esi labāka!” Viņš paveras pret mani un noteica. Pa garāžu izskanēja smalki mani smiekli. Viņš nocēla mani no mašīnas jumta, uz kura visu laiku biju sēdējusi, un nolika mani zemē. Satveris manu roku mēs gājām uz veikalu pēc saldējuma.

Skaļšs sprādziena troksnis, apdulīnāja mani uz brīdi. Visi, pilnīgi visi pavērās uz mašīnu, kas liesmoja. Sacensības apturēja un drazas, kas bija palikušas no mana tēta mašīnas aizveda, pat nezinu kur, taču zināju, ka vairs to neredzēšu, tapat kā tēti.

Strauji pielecu sēdus, taču uzreiz to noželojot un sāpēs atgritot gultā. Parāvu segu nost, un skatam paveras apsējs, kurš iekrāsojās sarkans. Smagi ievilku, elpu saprastdams ka tas bija tikai sapnis.

“Velns!” iesaucās kada balss, kuru uzreiz atpazinu. Maikls, pat nepamanīju, ka viņš ir šeit.

“Pagaidi, es pasaukšu Čarliju.” viņš izskrēja pa durvīm.

Viņš ar Čarliju jau pēc mirkļa bija klāt. Čārlijs, noņēma saites, man klusi sāpēs ievaidoties.

“Šuves ir jāparšuj, piedod, bet tas var sāpēt.”

Viņš paskatoties uz Maiklu atbildēja.

Mani pamodināja spilgtie saules stari, kas iespīdeja tieši man acīs, brūce vēl mazliet sāpēja, taču netik traki, kā vakar.  Es istabā nebiju ilgi, jo pēc brīža atnaca Maikls ar Teo.

“Labrīt.” Maikls noteica un aizdomīgi paskatījās uz Teo.

“Tu Tobijasu pazini?” Teo jautāja.

“Jā, kaut kas noticis?” Es nesaprasdama paskatijos gan uz Maiklu, gan uz Teo. Viņi saskatīja ar skumju pilniem skatieniem.

“Viņu atrada nodurtu vecajā lidostā.” Maikls skatoties uz mani teica.

“Kurš?” es uzreiz iesaucos.

“Tieši tapēc es tev grasījos prasīt, viņam bija ienaidnieki, vai arī viņš bija kādam parādā.”

“Es nezinu, neesmu viņu labu laiku redzejusi. Sabrina zin?” Atceroties viņa mazo māsu jautāju. Tobijas viņu uzturēja, jo pēc vecāku nāves viņai nebija, kur iet,  kā vien uz bereņu namu, bet Tobijas to nevareja pieļaut. Man tiešām žēl tās meitenes, viņi bija ļoti tuvi.

“Visticamākais ka zin.” Teo atbildēja.

“Brendons tas nevareja būt?” teo jautāja.

“Viņam nav iemesla viņu novākt.” Maikls atbildēja uz Teo jautajumu.

“Labi es tev atnesīšu, ko ēdamu.” Maikls skatoties uz mani teica un uzgāja no istabas, atstājot mani vienu ar Teo.