Aizmirstais talants

39.Nodaļa.

Es melotu, ja teiktu, ka nepamodos ar suni sev blakus, jo vienozīmīgi mēs esam radīti viens otram. Un viņš vienozīmīgi mani mīl.

Tā tas bija līdz brīdim, kad sapratu, ka man mājā nav ne kā priekš viņa, pat suņu barības, tapēc es aši saķemējusi matus un sataisijusi tos nekartīgā copē un uzvilku pirmās drēbes,kas bija pa rokau,braucu uz veikalu ar visu suņuku.

Es atdzīstu, ka vēl neesmu viņam devusi piemērotāku vardu, nu protams, tadu, kas patīk arī pašam suņukam. Bet tas nebūs ilgi, kad suņuka jaunais vards jau būs iegrepts koloniņā. Un es ceru, ka šis vārds patiks arī viņam.

Es noparkoju mašīnu enā un ar pus atvetu logu to aizslēdzu, jo izrādas, ka šajā dzīvnieku veikalā nedrīkst ievest pašus dzīvniekus. Viņiem laikam vards " DZĪVNIEKU" neko neizsaka. Man vienkārši bija žēl suņuku atstāt mašīnā vienu...

Iegājusi veikalā es atradu tirkī zilu kakla siksniņu un tadā pašā krāsā pavadu un ediena traukus, jo manu prāt šī krāsa viņam piestāv vislabāk.

Samaksājusi par to visu es gāju atpakaļ uz mašīnu un ieraugot savu suņuku es pasmaidīju, viņš sēdēja pretī logam un saspicinājis savas spicās ausis vēroja mani.
Es iekāpu mašīnā un sabužināju suņukam galvu. Izvilkuši no maisiņa kakla siksniņu, es apliku to viņam ap kaklu. Un iedarbinājusi mašīnu es braucu majās, jo šķita, ka vedarā ir ieperinājusies varde, kas nepārtraukti kurkst.

Ieberusi suņukam barību un uztaisījusi sev kafiju ar maizītēm sēdēju pie galda un ēdu vērojot kā suns ēd, jo man reali vajag izdomat viņam vārdu, mož viņu saukt par Turbo, vai par Garbaratoru? Labi tā ir stulba ideja. Mans prāts ir laikam parāk pārbāzts ar tadām lietām. Un par Reksi es viņu arī negribu saukt, jo katru ceturto suņu sauc par Reksi.
Kā būtu ar Džimbo? Man šis vards patiesībā patīk un šim suņu puikam tas tīri labi piestāv.

Mans telefons uz galda saka vibrēt un ieskatoties ekrānā es sapratu, ka man zvana Maikls.

"Hey, ko dari?" Viņš uz reiz nobēra.

"Čau? Dzeru kafiju." Atbildēju saravusi uzacis, jo tas bija strauji.

"Labi, ka esi majās, es esmu netālu no tavas mājas, tulīt būšu." Un pēc tam viņš nolika.

Sunīts bija pienācis pie manis un apsēdās man priekšā.

"Izskatās, ka mums būs ciemiņš." Es pasmaidīju suņukam, kurš savu galvu viegli pagrieza uz sāniem.

"Ko saki ja mēs tevi sauksim par Džimbo?" Es jautāju sunim, kurš nu jau bija piecēlies un pienācis pie manis, viņš viegli uzlika savu galvu man uz kajas, nenolaižot skatienu no manis.

"Es to uztveršu kā jā." Es nočukstēju un pasmaidīju.
Viegli noglāstiju suņuku, kuru nu jau sauc Džimbo, taču tad izdzirdēju, kadu klauvējam, kas lika gan man, gan Džimbo paskatīties uz durvju pusi.

Atvērusi durvis es ieraudziju Maiklu, kurš mani apskāva, līdz brīdim, kad Džimbo pie mums pieskrēja.

"Pa kuru laiku paspēji?" Maikls ieraugot suni jautāja. Viņš notupās un ļāva Džimbo sevi apostīt un pec tam sabudžināja viņa spalvu.

"Un kā sauc šo burvīgo radībiņu?"viņš jautāja, kad biju aizverusi durvis un piegajusi pie viņiem.

"Džimbo." Atbildēju pasmaidot.

"Ko domā šodien darīt?" Maikls pieceļoties kājās vaicāja.

"Iesākumam nomazgāt Džimbo un talāk man plānu nav." Domīgi novilku un vēroju kā Džimbo saspicē ausis, liekot man iesmieties.

"Labi, tad ejam mazgāt Džimbo!" Maikls iesaucās un sāka kāpt uz otro stāvu, es pasaukusi Džimbo viņam sekoju.

Ielikuši Džimbo vannā, mēs viņu saslapinājām un tad kartīgi saziepējām ar šampūnu, izskatijās ka suņuks to izbauda un tad viņam, protams vajadzēja censties kaut kā dabūt nost putas, līdz ar to mēs ar Maiklu arī bijām vienās putās, tapat kā visa vannas istaba. Vannas istabu pie pildīja mūsu smiekli.

Nepagāja ilgs brīdis, kad mēs bijam viscaur slapji, jo Džimbo izdomāja, ka viņam nepatīk šeit atrasties, tapēc strauji izleca no vannas un nokratot ūdeni no sava kažoka, viņš nošļakstija arī mūs.

Es aizgāju parģerpties, kamēr Maikls pagalmā mētāja kociņu Džimbo. Ieejot istabā es piegāju pie skapja un centis atrast, ko piemērotu šodienai, beigu beigās uzvilku šortus un maiciņu.
Apģerbusies es piegāju pie loga, kas bija uz pagalma pusi un vēroju, kā Maikls met kociņu Džimbo un Džimbo parlaimīgs skrien pakaļ kociņam.
Es pati sevi pieķeru smaidot, jo paršo skaistāka skata manuprāt nav.

Un Maikls ir ļoti izmainījies, viņš daudz biežāk smaida un nejau ar mākslīgu, bet īstu apburošu smaidu, kas viņam piestāv tik labi.
Tas puisis, kas šobrīd manas mājas pagalmā, spēlējas ar manu suni un nu jau bez maikas! Nav tads pats puisis, ko iepazinu.

Daļa veltīta norveza un viņas suņukam Džimbo, jo tik lieliskmam cilvēkam vienozīmīgi bija lielisks suņuks❤

Par to, kad būs jauna daļa, neko solīt nevaru, jo iedvesmas pedējā tik pat kā, nav bet centīšos to uzrakstīt pēc iespējas ātrāk.

~Mopsīts🖤