Aizmirstais talants

17.Nodaļa

Nākošā nedēļa nemaz nebija tik briesmīga kā man no sākuma bija šķitis. Man brālis izrādīja mazo pilsētiņu, kas īstenibā izskatijās jauka. Un skola, pilsētas centrā, neizskatījās tik traki. Tās ārpusē bija pēšīgā krāsā un neierasti maza. Manas attiecības ar brāli ir labākas nekā bija, mēs mēdzam mazliet parunāties, bet viņš man neuzpiež savu klātbūtni. Labi, es atdzīstos, ka esmu neskaitāmas reizes apmaldījusies viņa mājā, taču palēnām sāku pierasts. Bet man tik un tā ir plāns vasarā braukt atpakaļ un darbūt darbu, lai piepelnītos. Ja godīgi, tad diez vai strādāšu, kādā kafejnīcā vai kādā tādā iestādē. Es ceru noslēgt līgumu ar kādu kazino īpašnieku vai dīleri un strādāt par šoferi vai izvadāt preces.

Izkāpusi no Harija mašīnas, atvadījos no viņa un devos uz pieturu, kura atradās desmit metru attālumā. Šis noteikti būs garš ceļš. Drīz vien autobus atbrauca un loģiski, ka tajā iekāpu.

Pieklauvēju pie Meta durvīm jau kuro reizi, taču neviens tā arī nepienāca. Grasījos jau iet prom, bet durvis pēkšņi atverās. Ieraudzījusi Skaju pasmaidīju.

"Mets mājās?" Jautāju blondajam puisim.

"Jā, nāc iekšā." Viņš pagāja nost no durvīm ļaudams man ienākt.

"Viņš tikai kārto papīrus, Pagaidi te,es viņu pasaukšu." Viņš pasmaidijis pateica un uzgāja augšstāvā. Skajs ir Meta vienīgais dēls un viņš zin visu, ko zin Mets, taču Mets viņam aizliedza piedalīties ielas sacensības, lai gan viņš brauc ļoti labi.

"Sveika Med,  kur biji pazudusi visu nedēļu?" Mets kāptdams pa trepēm jautāja.

"Es aizbraucu, vismaz līdz vasarai." klusi atbildēju.

"Uz kurieni?" Viņš nostājās man pretī.

"Es tagad dzīvišu pie Harija." Atbildēju.

"Tevi noteikti piespieda, vai ne?" Viņš mazliet iesmejoties jautāja.

"Jā, īstenībā Jau nav tik traki. Tikai tas ir tālu no šejienes. Rīt braucu jau prom." klusi piemetināju.

"Tev ir kur pārnakšņot?  Ja, kas tad vari palikt te." Viņš domīgi paskatijās uz Skaju, kurš bija parādijies durvju ailē.

"Tad jau redzēs." paskatoties uz Skaju noteicu.

Atvadijusies no Meta, devos uz ārdurvju pusi. Skajs mani pavadīja līdz tām.

"Esi uzmanīga, tu Metam esi svarīga." Viņš pēkšņi ierunājā. Paskatijos uz viņu, cenšoties saprasts teikto.

"Viņš apsolīja Braenam, ka uzmanīs tevi, ja kaut kas notiks ar Braenu."Viņš nopietni paskaidroja.

"Gribi teikt, ka viņš zināja par avāriju." jautāju, kamēr viņš atvēra durvis, izgājuši pagalmā viņš klusi nopūtās.

"Iespējams." tas bija viss ko viņš pateica un man tas šķita par maz.
Lēnām gājām līdz iebrauktuves vārtiņiem. Atceros kā tetis pirms sacensībām lika man apsolīt, ka neteikšu, kas pateisībā viņš ir, teiktdams, ka viņa pretinieks ir pārāk nežēlīgs. Tās bija viņa pēdējās sacensības. Varbūt viņš to tiešām zināja, bet tad kādēļ piedalijās?

"Tad laikam attā." Mani no domām izrāva Skaja balss.

"Laikam gan." pasmaidijusi zēnam noteicu. Viņš mani apskāva, protams, ka apskāvu viņu pretī, jo pazīstu viņu no bērnības. Atvadījos un lēnām devos prom, lai ātrāk tiktu uz garāžu.

Ejot iegrimu dziļi domās, jo pat vairs nezināju, ko domāt. Biju mazliet dusmīga uz tēti, taču īsti nezināju vai tā ir patiesība, tapēc mani pārņēma šaubas. Centos par to nedomāt, jo tā atbildes es negūšu.

Atslēdzot garāžu, man skatam pavērās  mana mašīna, kura man jau sāka pietrūkt. Atsājusi vaļā garāžas durvis, iegāju tajā. Iegāju dziļāk garāžā, lai savāktu mantas, kas man noteikti būs nepieciešamas. Paņēmu kasti un sāku tajā krāmēt mantas, pēcāk to ieliekot mašīnas bagāžniekā. Piegāju pie sienas, kur bija dažas bildes un pārlaidu pār tām skatienu. Man acīs iekrita bilde, kur bija mans tētis, viņš bija atspiedies pret mašīnu un žilbinoši smaidīja, pasmaidīju viņam pretī un noplēsu bildi no sienas. Lēnām ejot uz mašīnas pusi lūkojos tajā. Arī iekāpjot mašīnā nenovērsu no tās skatienu. Beigās ieliku to vienā no nodalijumiem. Gribēju iet pēc instrumentu kastes, taču satrūkos no pazīstamas balss.

"Kapēc nebiji skolā?" Nomierinājusies pagriezos pret Maiklu.

"Es pārvācos pie brāļa, Jau rīt braucu atpakaļ uz turieni." Viņš saprotot pamāja ar galvu.

"Tad jau labi, ka saskrējos ar tevi." Maikls pasmaodijis paskatījās uz mani.

"Laikam jau." Nočukstēju un gāju pēc instrumentu kastes, lai ieliktu to bagāžniekā.

"Kur paliksi pa nakti?" Viņš palīdzot man iecelt kasti jautāja.

"Vēl nezinu." Aizvēru bagāžnieku un pagriezos pret viņu. Viņš visu šo laiku skatījās uz mani liekot maz justies mazliet neērti, taču centos to jeizrādīt.

"Tu vari palikt pie manis." Viņš ierosināja.

"Labi." to pateikusi sāku sevi lamāt caur domām. Es varēju mierīgi atteikt un palikt pie Meta, bet nē....
Labi, tas ir bezcerīgi. Klusi nopūtos pie sevis, tā lai viņš to nedzirdētu.

"Man tikai šis tas jāizdara un tad varēsim braukt." viņš piemetināja un aizgāja.

Strauji pagriezos uz pretējo pusi, aplūkojot garāžu, centots atrast, ko tadu, ko neesmu redzējusi, lai gan apzinājos, ka esmu to redzējusi tūkstošiem reižu, ja pat ne vairāk.

Piegāju pie apbružātā dīvāna garāžas stūrī un smagi apsēdos tajā. Man apsēžoties dīvāna atsperes nočīkstēja radot griezīgu skaņu, kas lika man sarauties.  Es vienkārši sēdēju un gremdējos neskaitāmajās atmiņās. Atceroties tos visus labos brīžus un pat sliktos, manī uzrodas vēl lielāka velme palikt šeit. Taču šķiet, ka man tomēr tadas iespējas nav.

"Braucam?" atskanēja balss, liekot paskatīties uz runātāja pusi. Maikls atspiedies pret garāžas durvim pamanāni pasmaidīja.
Es iekāpu mašīnā, iedarbinot to un izbraucot no garāžas. Pēcāk izksāpu un aizstaisiju garāžas durvis, aizslēdzot tās. Uzmetu pēdējo skatienu tām, jo apzinājis, ka kādu laiku tās neredzēšu. Iekāpu mašīnā, kur Maikls mani jau gaidīja.

Mēs braucām klusējot, tikai ik pa brīdim viņš parādija pareizo virzienu, jo īsti nezināju, kur viņš dzīvo. Lai gan braucies bija saspīlēts un neērts, tas pagāja ātri.  Apstājos pie milzīgās ēkaas, kura šķiet bija lielāka par mana brāļa māju. Mēs izskāpām reizē no mašīnas un es sekoju viņam līdz mājas durvīm.

Ieejot iekšā mājā, mani apbūra tās skaistums, tā tiešām bija skaista un moderni iekārtota. Es pat nedzirdēju, ka Maikls man piedāvā, kaut ko ieest.

Viņš ierādīja man vienu no aukštāva istabām, arī tā bija burvīga ar milzīgu gultu. Pirms gulēt iešanas iegāju dušā un kārtīgi nomazgājos, taču pēc tam iekritu milzīgajā gultā un aizmigu ar šaubām par rītdienu, jo tā noteikti būs ļoti gara. Un es vēl nevaru samierināties ar domu, ka man būs jaiet citā skolā ar citiem cilvēkiem, ko nepazīstu.

  Piedodat par šo neloģisko daļu, bet es tiešām centos un ceru, ka jums patika....

Mopsīts😂❤