Aizmirstais talants

2.nodaļa

Es sēžu neertajā krēsla un gaidu, kad kāds man pienāks klāt, bet šķiet viņi ir aizmirsuši ka šeit esmu. Vēroju katru, kas pajiet man garām, jo šeit tiešām nav ko darīt un tā vienkārši aiziet arī nevaru. Jūtu nejauku uztraukumu par to, kā tas viss nokārtosies. Kas notika? Pavisam vienkārši, kāds bija redzējis ka iebraucu trasē un ziņoja policijai, mašīna stāv laukumā, no kura bez atļaujas to nedabūšu, un jau kādu stundu šeit vienkārši sēžu. Es ceru ka man atdos mašīnu un sods nebūs liels, bet ir niecīgas cerības ka tā būs.
Kāds pienāca pie manis.
"Vau jūs esat Medisona Stouna? " Sieviete ievaicājās, turot lapu rokās.
"Jap tā esmu es. " sarkatiski iesaucos un sekoju viņai.  Mani ieveda kabinetā.
"Svaika Med! Sen neredzēta, jau atkal iekūlies nepatikšanās? "Džozevs iesmējās ieraugot mani, es uzbrīdi apstulbu, jo domāju ka viņš vairs nestrādā šeit.
'Cik nopietni ir? " Saraucot seju jautāju.
"Neuztraucies, mašīnu tev atdošu un sodu tev ar nelikšu, bet bezalgas darbs uz mēnesi, gan tev būs." Viņš pasmīneja uz manu pusi, es sarkatiski viņam uzsmaidiju.
"Kas man būs jadara? "
"Nu takā tev ir jāiet skolā, tad sarunāšu ar skolu un strādāsi skolā. " Viņš smaidīja uz manu pusi.
"Starpcitu,  kā mammai?" viņš palika nopietns, jo labi pazina manu tēvu.
"Sūdīgi, tikai tagad tiku pie mašīnas. " Klusi un mazliet nikni noteicu. Viņš skumji iesmējās.
"Gan jau  būs labi. Labi, tev japaņem šis, lai vari paņemt mašīnu un par šito labāk nesaki viņai, labi?" pamājusi ar galvu izgāju no kabineta ar dokumentiem rokās, man patika tie brīži, kad Džozevs bija saprotošs, viņš bija mana tēta labākais draugs un pat noklusēja tēta nelāgos paradumus, kā ielas sacīkates. 

Iedarbināju mašīnu un godīgi izbraucu no laukuma, vairāk nepatikšanu man nevajag.

Tikusi līdz mājas durvīm, atvēru tās un protams iegāju iekšā.
"Kur tu biji?" sastapos ar mammas dusmīgo un jautājošo skatienu.
"Tikai izbraucu, un tas viss." noteicu un pagāju mammai garām, kura jau atkal par to dusmojās, pustundu vēlk mājās nekā vajadzētu, kas tur tāds?
"Tu kavē! Tu saproti kā es uztraucos?" viņa dusmīgi jautāja un nostājās man priekšā.
"Mammu viss ir kārtībā, es gribu gulēt. " Jau atkal pagāju apkārt mammai lai ietu uz savu istabu, man sāk apnikt tas, viņa uztraucas un dusmojas par katru sīkumu, tā it kā man nebūtu grūti, visa mana dzīve sabruka, pēc tēva nāves un es zinu to ka tas nebija tikai negadījums, tas bija izplānots iepriekš, bet protams man neviens neticēja.

Iekritu gultā un uzreiz aizmigu un protams bez murgiem neiztikt, esmu pie tiem pieradusi, šķiet ka tik ļoti, ka bez tiem būtu diezgan dīvaini.

Iegāju direktora kabinetā, stundas man jau bija beigušās, bet man bija   jāatstrādā.
"Labdien! "Noteicu un direktors paveras uz mani.
"Sveika Medison, tulīt jau varēsim sākt, bet mums jāsagaida Džaspers."
Apsēdos krēslā un gaidiju kad ieradīsies šis Džaspers, viņš pieder pie populāro grupas un šķiet viņu zināja visi, ja godīgi viņš ir vislielākais kretīns, lai gan daudzas skrien viņam pakaļ, protams izņemot mani.
"Un lūk arī tu!" Diroktors dusmīgi novilka un parādija lai sekojam, piecēlos no krēsla un gāju aiz Džaspera.  Apstājāmies pie slotu skapja,un es sapratu kas būs jadara, protams tas jākārto.

Bijām jau pusi sakārtojuši klusējot, kad pēkšņi Džaspers ierunājā.
"Es vēl joprojām nesaprotu, kur tāda kā tu dabuji mustangu?" viņš paversās uz mani gaididams atbildi.
"Tētis nopirka" atbdēju,protams tie bija meli
"Tavi vecāki ir šķīrušies?" viņš klusi jautāja saprasdams, ka tas man var būt sāpīgs jautājums. Es mazliet apmulsu, ka viņš kaut ko tādu jautāja.
"Jā." es meloju un pat nepaskatijos uz viņu. Uzbrīdi iestājās klusums, taču viņš to pātrauca.
"Tu vispār braukt māki?"Viņš iesmejoties jautāja.
''Tev nešķiet stulbi to jautā?" Es viņu laikam nekad nesapratīšu.
"Es tikai tā iedomājos un tas ka tev ir mustangs nenozīmē ka proti braukt."
Viņš saraucis uzacis paskaidroja.
"Es māku braukt!" iesaucos un jau atkal pievērsos plauktam, kurā liku mazgajamos līdzekļus.
"Un pat labāk nekā tu!" klusi pie sevis nomurmināju un cerēju ka viņš to nedzirdēs, jo tas jautājums lika man uzbrīdi apstubt un pat palikt niknai.
"Uuu, kāds te ir augstās domās par sevi!" viņš skaļi iesmējās, liekot man palikt dusmīgākai. Es nikni paskatijos uz viņu un iemetu viņam ar lupatu, Lupata atsitās viņam pret seju un nokrita uz grīdas. Es sāku skaļi smieties par viņu, jo viņa seja bija slapja, es redzēju kā viņš uzbrīdi apstulbst negaidīdams, ka es kaut ko tādu izdarīšu, taču es tikai skatijos uz viņu un smējos.

Es gāju uz stāvlaukumu, pēc mašīnas, lai brauktu majās, taču mani apstādināja Džaspera balss.
"Nevēlies kaut kur aizbraukt?" Es pagriezos pret viņu.
"Uz kurieni?" ieinteresēti jautāju.
"Nu nez, man pēc brīža jābrauc pēc jaunās mašīnas. Tu varētu mani turp aizvest un pēc tam izdomās."
Wow... Viņš un uzaicināt mani? Tas bija negaidīti. Viņš parasti tusējās ar Viktoriju, kas parasti visiem ķeras ap kaklu un bija diezgan populāra, bet es esmu tā pa vidu, tas mani samulsināja.
"Ammm. Labi! " Neveikli Atbildēju un iekāpu mašīnā.
"Es tev uzvanīšu." bija pēdējais, ko dzirdēju, jo izbraucu no stāvlaukumu,lai brauktu mājās.