Aizmirstais talants

18.Nodaļa.

Pamodos no spilktajiem saules stariem, kas iespīdēja man acīs. Pieslējos sēdus un pārlaidu skatienu pār istabu. Izkāpu no gultas un lēnām piegāju pie loga, atvilku aizskārus ieraugot skatu uz pagalmu, kur stāvēja mana mašīna, atgādinot, ka drīz jādodas prom. Un to es arī taisījos darīt, taču kāds pieklauvēja pie durvīm, liekot man salēkties.

"Nāc brokastīs." Atskanēja pieslāpēta, Maikla balss. Izpūtu saraustītu elpu, pat nepamanīju, ka biju to aizturējusi. Atradusi savas drēbes ātri saģērbos un izgāju no istabas, straujā solī devos uz lejas stāvu, kur atradās virtuve.
Sajutu svaigu kafijas smaržu, uzreiz, kad iegāju virtuvē. Maikls pienāca pie manis un iespieda kafijas krūzi manās rokās. Apsēdos uz krēsla pie galda un uzmanīgi iemalkoju karsto šķidrumu no krūzītes. Maikls uzlika manā priekšā šķīvi ar pankūkām, kas smaržoja tik jauki, liekot mana vēdaram ierūkties. Redzēju Maikla sejā pavīdam smaidu, viņš apsēdās man pretī un veras manī.

"Paldies." Klusi noteicu un sāku ēst pankūkas, kas bija tiešām gardas.

"Nav jau par ko." Viņš nenolaidis skatienu no manis atspiedās pret krēsla atzveltni.

"Tu joko?" sarkatiski iesmejoties iesaucos. Viņš sarāvis uzacis vērās manī, meklēdam atbildes uz tiko notikušo.

"Tu izglābi mani no Brendona un tagad vēl šis. Es esmu tev parādā." pieklusināti paskaidroju. Viņa seja noskaidrojās to dzirdot, bet tik un tā tajā pavīdēja nesaprašana.

"Tu neesi man parādā, Medisona. Es vienkārši dari to, kas man bija jādara un tas viss." Viņš mierīgi atbildēja, vēljoprojām skatoties uz mani. Šķita, ka viņš mani dedzināja ar savu skatienu.

"Lielākajai daļai būtu pilnīgi nospļauties, pat ja redzētu to." nočukstēju, tā lai viņš to knapi dzirdētu. Taču dzirdēju viņa nopūtu.

Pastūmu uz priekšu šķīvi, uz kura atradās vēl Pankūku, bet tās neielīda manī.

"Man jābrauc." paskatoties uz viņu noteicu. Viņš pamāja pieceļoties no krēsla. Izgājām no mājas un gājām uz mašīnas pusi. Nonākuši pie mašīnas strauji pagriezos pret viņu. Pieverstdams viņa skatienu.

"Tad laikam attā." klusi noteicu lūkojoties uz ātrumu. Viņš strauji apskāva mani, liekot man uz brīdi apstulbt, bet es Atbildēju apskāvienam, apskaujot viņu pretī.

"Ja, kas tad tev ir mans numurs. Zvani jebkurā brīdī. Labi?" Viņš palaižot mani vaļā nopietni noteica.

"Labi." pasmaidijusi Atbildēju un jau grasijos kāpt mašīnā.

"Apsoli man, kaut ko." viņš palika pavisam nopietns

"Ko tieši?" Jautāju, mazliet baidīdamies, no tā, ko viņš liks man apsolīt.

"Esi uzmanīga, un neiesaisties. Apsoli?" Viņš klusi, bet skaidri teica.

"Centīšos." Jau atkal grasījos kāpt mašīnā, taču viņš maigi satvēra manu delmu un pagreiza pret sevi.

"Apsoli?" Viņš skatoties tieši manās acīs lika apsolīt. Ja godīgi, tad tas mani mulsināja.

"Jā, es apsolu." nočukstēju. 
Viņš atlaida manu delmu un ļāva iekāpt mašīnā. Viņš aiztaisija mašīnai durvis manā vietā un atkāpjoties pamāja ar roku.  Es iedarbināju mašīnu un izbraucu no mājas pagalma, piekaldam skatienu uz viņu, nevarēdams no prāta izmest viņa skatienu un viņu pašu.

Braucu pa šoseju, šeit nebija daudz mašīnu, tapēc ļāvu mašīnai uzņemt ātrumu. Izbaudīju šo brīdi, jo tik sen neesmu šādi braukusi. Centos pilnībā koncentrēties uz ceļu, taču mans prāts ik pa laikam aizslīdēja atpakaļ uz īstajām mājām un pie Maikla, kuru šķiet vairs nevaru izmest no prāta, lai gan es to centos.

Biju netālu no mazās pilsētas, pie kuras atrodas brāļa mašīna. Apdzinusi mašīnu, pamaniju aizmugurē divas mašīnas, kas  šķiet sacentās. Ļāvu man garām patraukties Dodge chelenger mašīnai, pēc kuras sekoja Subaru Impreza. Nomainījusi ātrumu traucos pakaļ šīm mašīnām. Apdzenot priekšā esošās mašīnas lēnām tuvojos tām. Biju tikai pāris metrus no Subaru mašīnas, taču ne ilgi, apdzenot to rezēju, kādu puisi sēžam pie stūres. Viņš nesprašanā palūkojās uz mani, taču tonēto stiklu dēļ, viņš mani neredzēja. Tagad es pievērsu uzmanību Chelegeram sev priekšā, piebraucu tam pilnībā blakus. Paris sekundes turējos viņam blakus, cenšoties viņu apdzīt, taču viņš sparīgi turējās pretī, taču tad viņš izdarija lielu kļūdu, paātru nobremzējot. Es patraucos viņam garām iebraucot pilsētā, kur es nometu ātrumu un ar normālu ātrumu aizbraucu līdz brāļa mājai.

Iedzinu mašīnu garāžā, blakus Jaguāram un aizlēdzu to. Biju mazliet nogurusi, tapēc pa taisno devos uz savu istabu, taču vēl piestāju virtuvē, izņemtdams no ledusskapja sulu un padzeroties to. Ejot uz istabu sasveicinājos ar brāli, ejot viņam garām un uzkāpjot pa trepēm devos uz savu istabu. Iekritu gultā un palūkojos uz gaišajiem griestiem, mazliet pasmaidīt, nezinu, kāpēc, bet smaids vienkārši rotāja manu seju.

Iebraukusi skolas stāvietā, redzēju daudzus skatienus. Noparkoju mašīnu un saņemoties izskapu no tās. Palūkojoties uz sānu ieraudziju redzētas mašīnas, tur stāvēja tas pats Dodge chelenger un Subaru Impreza. Uz Chelengera pārsega sēdēja zēns. Viņam bija džinsu bikses un melna ādas jaka. Viņš nopietni palūkojās uz manu mašīnu un piebakstija otram, kas stāveja blakus un čiloja ar kādu meiteni. Arī viņš paskatījās uz mas8nas pusi un tad uz manu. Es apgriezos un sāku iet uz skolas pusi, izliktadāms, ka neesmu viņus ievērojusi. Iegāju skolā un aplūkoju tās iekšpusi. Pie manis pieskrēja kāda meitene ar melniem matiem un krēmkrāsas kleitiņu.

"Tu esi Medisona Stouna?" viņa paspiežot manu roku jautāja.

"Jā." vienaldzīgi Atbildēju un ar skatienu meklēju direktora kabinetu.

"Nāc līdzi, man ir uzdots tev izrādīt skolu." Viņa parāva manu roku, liekot viņai sekot.  Ejot pa skolas gaiteņiem uzreiz varēja ievērot populāros skolēnus un netik populāros skolēnus. Ja godīgi, tad man viņi ir vienaldzīgi, galvenais pabeikt šo gadu un tīties prom.

Meiteni sauca Hanna un mēs kopā devāmies uz klasi, kur notika pirmā stunda, jo no šī brīža ejam vienā klasē. Drīzvien iezvanijās zvans uz stundu un klasē ieplūda skolēni. Skolotāja sāka stundu, nepieverstdams man nekādu uzmanību, pa laimi. Taču pēc kādām desmit minūtēm klasē iesoļoja divi zēni, tie paši, kas mani vēroja stāvlaikumā. Viņu skatieni brīdi klīda pa klasi, apstājoties pie manis. Skolotāja nolasīja viņiem vesalu lekciju un lika viņiem apsēsties. Kaut kur dziļi prātā es sapratu, ka šeit es nebūšu nepamanīta.