71.Nodaļa

202 13 7
                                    

"Tev viss labi? " rovens pēc diezgan ilgas klusēšanas iejautājās. Mēs sēdējām dzīvojamās istabas dīvānā un skatījāmies filmu, pareizāk sakot, viņš skatījās filmu.

"Jā, kapēc lai nebūtu?"Es vesā balsī Atbildēju ar pret jautājumu.

"Jo tu tikai sēdi televonā un klusē."

"Vienkārši ļauj man darīt to ko es daru un liecies mierā.". Es vēsi atbildēju un turpināju sedet tefonā.

"Okey nomierinies... " Viņš iesmejoties atbildēja, kas man lika uz viņu naidīgi paskatīties, godīgi sakot visa šī situācija lika man būt viegli aizkaitinātai. Mans skatiens laikam iedarbojās, jo viņš apklusa un turpināja skatīties filmu.
Fonā skanēja tikai filma un es biju iegrimusi sociālajos tīklos cenšoties kaut kā sevi izklaidēt. Taču šo tā saucamo klusumu izbojāja zvans pie durvīm.

"Es aiziešu!" Rovens pieceļoties iesaucās un izgāja no telpas. Es pievērsu visu savu uz uzmanību uz durvju pusi.

"Kas jūs esat?" Es dzirdēju Rovenu jautājam.

"Un kas pie velna tu esi."Es sadzirdēju pazīstamu balsi.

"Vienkārši ielaid!" iesaucās Rēčela, kuras balsi es nespēju neatpazīt. Es piecēlos un ātrā solī devos uz viņu pusi.
Ieraudzījusi Hariju,kam blakus mierīgi sēdēja Džimbo, Rēčelu un  Džasperu, es pasmaidīju.

"Roven, es viņus pazīstu. Ielaid." Viņš atkāpās un es gāju sagaidīt savus viesus. Apskāvusies ar katru no viņiem es apsēdos uz grīdas turpat pie durvīm un bužināju Džimbo, jo šis šuņuks man bija ellīgi pietrūcis.  Harijs ar Džasperu bija aizgājuši uz mašīnu pakaļ mantām, kas esot paradzētas man un tikmēr es ar Rēčelu sēdējām zemē.

"Kas vispār viņš ir?" Rēčela norādījusi uz Rovena pusi jautāja.

"Tas ir Rovens, Maikla draugs. Maikls lika viņam mani pieskatīt, kamēr viņš ir prom." Es atbildēju

"Tatad tev ir aukle." Viņa smejoties noteica kamēr es tikai noboliju acis un piecēlos.

Izrādījusi māju un palīdzējusi sanest kastes uz savu istabu, sēdēju ar pārējiem dzīvojamajā istabā ar parejiem un apspriedām visu notiekošo. Man brālis īpaši iztaujāja Rovanu un bez maz vai piespieda pateikt visu, jo no tā skatiena bail palika pat man.

Bija tikai vakar puse, kad Maikls atgriezās, es viņu sagaidīju pie durvīm, kamēr parejie palika iztabā.

"Kapēc tik ilgi?" Es jautāju, kad Maikla pienāca pie manis.

"Piedod, gadījās maza aizķeršanās." Viņš mani apskaujot noteica man pie matiem.

"Maza?.. " Es sarkastiski jautāju un īsi iesmējos.

"Nu varbūt ne tik maza." Viņš atlaida mani un noģērbās klusējot. Mēs kopā devāmies pie pārējiem un ,protams, ka Džimbo jau skrēja pretī. Es noskatijos, kā viņš sasvicinās ar pārējiem un pamājot Rēčelai, kopā uzgājām augšstāvā uz manu istabu. Izgājušas uz balkona es atspiedos pret margu un uz brīdi pievēru acis baudot vakara dzestro gaisu.

"Jums ar Maiklu viss labi?" Rēčela vērojot mani, iejautājās.

"Godīgi sakot, es pat nezinu. Viņš kaut ko slēpj." Es skatoties tālumā nopietni atbildēju.

"Kā tas ir slēpj?" Viņa saraujot uzacis jautāja, liekot man nopūsties.

"Šorīt, kad es iegāju viņa darba istabā, kur viņš strādāja ar datoru viņš strauji aizcirta datoru. Un tas ka viņš bija tik vēlu mājās." Es paskaidroju, jo zinu ka meitenei varu uzticēties.

"Varbūt viņš vienkārši bija visu pabeidzis un varbūt viņam tiešām bija, kāda aizķeršanās?... " Rēčela domīgi novilka.

"Var jau būt." Es atbildēju un apsēdos plakus meitenei uz krēsla,kas ir uzlikts uz balkona.

"Pat ja viņš,kaut ko slēpj,varbūt tas ir tāpēc,ka tev par to nevajadzētu uztraukties." Rēčela teica un man viņas sacītais,pat likās visticamākais variants šajā situācijā.

"Tu man reāli pietrūki." Es uzliekot galvu uz meitenes pleca noteicu.

"Tu man arī." Viņa noteica,un pat ja es viņu neredzēju es jutu kā viņa smaida.

"Filmu vakars!" Viņa iesaucās un lika man pasmaidīt. Mēs abas iegājām iekšā un sagatavojām visu lai varētu skatīties filmas līdz pat vēlai nakts stundai.

Hey visiem! Es ceru ka visi esat vesali un darat visu lai tādi būtu!
Vēlu veselību un izturību!
Ar mīlestību jūsu Mopsītis🖤

Aizmirstais talantsWhere stories live. Discover now