Aizmirstais talants

23.Nodaļa.

Palūkojos uz Ostinu un vāji pasmaidīju.

"Piedod, bet tu man esi tikai draugs un nedomaju, ka varētu būt, kaut kas vairāk." Ieskatījos viņa acīs un nočukstēju. Redzēju, kā viņa sejas izteiksme mainās, viņa sejā varēja lasīt skumjas un vilšanos, taču pēc kāda brīž viņš vāji pasmaidīja un teica.

"Man ar to pietiek, jo ticu, ka kādu dienu, tas varētu mainīties." Mans pat vājais smaids no sejas pazuda, jo zināju, ka mans jūtas nemainīsies, taču tomēr jutos mazliet arī atvieglota.

Mēs kādu brīdi vēla tur pasēdējām, taču bija jau Vēls un viņš mani aizveda mājās.

"Mums ir liela problēma." Logans ierunājās, mēs bijā vecajā lidostā un apspriedām plānu.

"Kāda?" Jautāja Reja paskatoties uz savu brāli.

"Kā mēs dabūsim kruķus uz turieni?" Viņa skatiens apgāja mums apkārt. Iestājās klusums. Arī man nebija ideju kā dabut kruķus uz norunāto vietu un noteiktā laikā, ja vien....

"Man vajadzēs zilu parūku un dzeltanu Aventadoru!" Iesaucos pieverstdama pārēko uzmanību.

"Kā tas mums palīdzēs?" Iesjautājās Reja.

"Īstenībā laba ideja."Logans domīgi ierunājās un paskatijās uz mani, taču tad viņš sarausa izacis tā it kā viņš būtu, ko sapratis. Un es sapratu, ko viņš saprata.

"Tu nopietni? Es domāju, ka viņa būs vecaka." Viņš ierunājās. Reja un Ostins nesaprašanā paskatījās uz
viņu.

"Ko?" Abi kopā iejautājās

"Jūs nesaprotat?" Viņš neticīgi pajautāja, abi tikai papurināja galvu.

"Jūsu priekšā stāv slavenā bēgle, kuru meklē visā valstī." Viņš viltīgi pasmaidīja, taču tad viņa smaids pazuda.

"Tas būs pārāk riskanti." Viņ pavērās uz mani, gaidot manu atbildi.

"Es domāju, ka ir jēga riskēt, un zila parūka man jau ir, taču par dzetanu Aventadoru?" palūkojos uz pārējiem.

"Kuram pieder tā mašīna?" Ostins jautāja, pēc klusēšanas.

"Meta, bet es nezinu vai varēs atgādāt uz šejieni." Noteicu un tad atcerējos par Maiklu.

"Ja vien...." Paņēmu telefonu un atbloķēju to, sameklējusi Meta numuru, centos viņu sasvanīt, taču viņš necēla. Tikmēr pārējie veltīja man cerīgu skatienu.

"Viņš neceļ." Klusi ierunājos.

"Es to nokārtošu, uz nākamo ceturtdienu mašīna būs šeit." To pasakot Logans aizgāja. Mēs ar Reju saskatijāmies un izgājām no istabas, atstājot tur Ostinu vienu pašu, taču viņš arī mums nesekoja.

"Un ja tu tevi noķer?" Kāpjot lejā pa trepēm Reja ierunājās.

"Tad neko..." Nopūtos. Reja strauji pagriezās pret mani liekot man apstāties

"Viņš nav tā vērts, lai vai ko viņš tev izdarija. Tevi iemetīs ķurķī uz mūžu un tu saki, ka tas nav nekas." Viņas vārdi lika man kārtīgāk apdomāties. Viņas skatiens urbās manī. Es to visu ļoti labi sapratu, taču velme atriebties guva virsroku un es netaisos izstāties.

"Mani nenoķers." Bija vienīgais, ko dabuju pār lūpām, centos to teikt pārliecināti, taču pati nebiju par to pārliecināta. Reja tikai nopūtās par manu atbildi un ļāva turpināt ceļu, pati man sekojot

Šobrīd vienīgais, ko tiešām vēlos ir aizbraukt uz kalniem, lai padomātu, es to tā vēlos, ka esmu gatava pat braukt piecas stundas, lai uz pie tiem tiktu.  Izvilku telefonu no kabatas, lai pārbaudītu pulksteni, sapratusi, ka ir par vēlu nolamājos. Atslēgusi mašīnu iekāpu tajā un iedarbinot dzinēju uzreiz izbraucu no lidostas teritorijas un braucu uz kanjonu.  Atradusi, kādu vienmuļu vietiņu izskāpu no mašīnas un atstutējos pret tās priekšu. Manī bija liels juceklis un es nezināju, ko iesākt. Es labi saprotu, ka ja es braukšu tad varu zaudēt pilnībā visu, un mana dzīve mainīsies. Vai es tiešām tam visam esmu gatava?

Dzirdēju piebraucam mašīnu, paskatijos uz matēti pelēko Dodge charger srt. Reja nedroši izskāpa no mašīnas un pienāca pie manis.

"Viss kārtībā?" Viņa jautāja, nostājoties blakus. Es nopūtos.

"Es nezinu, ko darīt." Klusi atbildēju.

"Es esmu pārliecināta par to, ka viss būs kārtībā. Medison, tu esi leģendas meita!  Liec lietā gēnus un viss nokārtosies." Viņa skaļi iesaucās, liekot man iesmieties.

"Es kādam apsoliju, ka nekur neiesaitīšos, bet nu domāju, iesēdināt Brendonu." atceroties par solījumu, klusi nočukstēju.

"Kādam? Puisim?" Reja savā viltīgajā smaidā vaicāja.

"Cik es zinu, tad jā." pasmaidīt Atbildēju.

"Tu viņam patīc..."Viņa domīgi noteica, tagad sāku nožēlot, ka nesavaldiju savu lielo muti.

"Viņam ir meitene." Piemetināju, liekot viņai nopūsties.

"Ne uz ilgu laiku." viņa iesmejoties teica. Paskatijos uz viņu ar nopietnāko skatienu, kāds šobrīd bija iespējams.

"Un tev viņš patīk?" Viņa skaļi iesaucās.

"Nē..." Domīgi novilku. Viņa tikai iesmējās.

Mēs kanjonā pavadijām kādu brīdi, taču ne ilgi. Tad mēs atvadījāmies un braucām uz mājām. Un vēl sacentāmies līdz pilsētai, protams, ka es uzvarēju.

Iegājusi mājās sastapos ar Hariju.

"Sveika." Viņš sasveicinājās un nopētija mani.

"Sveiks." pasveicināju viņu un jau grasījos doties uz savu istabu, taču Harijs vēl atri paskaidroja to, ka ir aizvedis manu Jaguaru uz servisu, lai šo to uzlabotu.  Nepatikā pateicos viņam par to, jo man nepatika, tas, ka pati nevaru par to samaksāt, taču pēc tam ātri uzskrēju iz savu istabu, lai atrastu zilo parūku. Par laimi es to atradu un devos gulēt, jo rīt mana mamma grib, lai aizvedu viņu uz veikalu un vēl uz pāris vietiņā...

Un nākošā daļa būs, kaut kad sazin, kad, bet drīz...

~mopsīts😊