Aizmirstais talants

74.Nodaļa.

Ja man desmitgadīgam bērnam pateiktu ka man dzīvē neveiksies, es toteikti,ka nomēdītos un darītu visu lai to mainītu, taču tagad es šim cilvēkam pasistu pa plecu un klusi noteiktu, ka es zinu. Ziniet dzīvē notiek visādi, bet es savu dzīvi nebiju iedomājusies šādu. Tā ka tas viss izvērtās, liek man pašai pārsteigumā ieplest acis. Nav jau tā, ka es zaudēju, kadu ķermeņa daļu, vai aizetu aizsaulē, jo varēja jau būt sliktāk vai ne?....

Taču tajā brīdī, kad es klusām pa tumsu lavijos uz garāžu, lai, teiksim tā aizņemtos,  Maikla mašīnu, kuru viņš nekad visticamākais, vairs neredzēs un ticiet man atļuju es pat nepaprasiju. Un tieši šajā brīdī, es pat elpoju pa skaļu, kas liek sirdij sisties straujāk un tas šo situaciju nu galīgi neuzlabo. Es ticu savam brālim un ja viņš saka, ka Maiklam nevar uzticēties, tad viņš nav manas uzmanības vērts. Es neraudu, pagaidām.

Ieslēdzot motoru es lūdzos, kaut viņš nedzirdētu mašīnas rūkoņu, būgu jau sasodīti labi ja tas pie velna nebūtu chevrolet camaro, muscle car ar v8 dzinēju, kas ir tik sasodīti kluss, ka, manuprāt viņš dzirdēja, kā es izbraucu no pagalma. Ne nu labās ziņas ir tādas, ka es ar šo mašīnu iegūšu kadu laiku, ko visticamākais nositīšu bendzīntankā.
Ticiet man, man nav pretenzijas pret šo mašīnu.

Taču ierakstot adresi GPS es sapratu, ka tas nemaz nav tik tālu, kā es domāju, tas ir te pat netālu pie Toronto, kada piepilsētiņā.

Jāatdzīst, ka biju mazliet vīlusies Maiklā, jo to ka esmu prom un ar viņa mašīnu viņš saprata pēc apmeram 2h, kad biju jau iebraukusi piepilsetiņā un meklēju pareizo adresi. Man vienu brīdi likās, ka mans telefons pārkarsīs, no viņa zvaniem un īsziņām un brīdi, kad šķita, ka viņš tam ir atmetis ar roku saka jauns zvanu vilnis. Es izslēdzu telefonu, jo pacietība, nav īpaši mana stiprā puse. Lai gan es pat centos sevi savaldīt nepacelt.
Iebraukusi, kādās ne tik prestižā kvartālā, es atradu norādīto adresi, tas bija pamests servis ar ļoti klusu apkaimi. Man priekšā stāvēja mašīna ar ieslēktiem lukturiem, taču ieraugot mani, lukturi tika izslēkti, atklājot to, ka mašīna ir tumšā krāsā. Es piebraucu pie mašīnas un izslēdzu dzinēju. Savācu mantas no mašīnas un izskāpu. Man pretī veras tumšs stāvs.

"Biju gaidījis tevi mazliet vēlāk, bet labi.  Dod man savu telefonu karti un visu, ko var izsekot." viņš paspēra soli tuvāk, kas pat nepalīdzēja viņu labāk redzēt. Es,protams, dariju kā viņš lika. Viņš man pretī iedeva aploksni sakot, ka tur ir viss vajadzīgais un ka pareizā adrese, jau ir ievadīta navigācija. Mēs apmainījāmies ar mašīnām un godīgi sakot es ceru, ka viņš nesadauzīs Maikla mašīnu. Es pagaidiju, kad viņš aizbrauc un tad pati izbraucu no stāvlaukuma un devos pretējā virzienā.

Es pamodos mašīnā, diezgan nosalusi un neizgulējusies. Naktī nācās mazliet nobraukt no ceļa, jo acis sāka krist ciet un nemaz nerunāsim par manu ēstgribu. Manos plānos vienozīmigi šobrīd ir dabūt ēdienu.

Iebraukusi benzīntankā es izkāpu no mašīnas, lai uzpildītu degvielu, bija diezgan agrs un viss apkārt valdīja omolīgs klusums. Uzpildijusi degvielu, e iegāju veikalā un pie kafijas automāta uztaisiju sev lielo kafiju, paņēmu sviestmaizes un devos uz kasi lai samaksātu. Šķiet, ka es nebiju vienīgā, kura nebija labā omā, jo pārdevēja ar skābu ģīmimi saskaitija manus pirkumus un ar tik pat skābu skatienu pavadīja mani līdz durvīm. Izgājusi pa durvīm mani sagaidīja visai jauks skats. Melns BWM 1999.gada M3, lai gan ar šo modeli mans tetis piedalījās sacīkstēs, šī mašīna, mani pat priecēja. 

Es aši notiesāju maizītes, lai pēc iespējas ātrāk varu atgriezties uz ceļa. Līdz galapunktam bija apmeram dienas brauciens, tur ir plānots satik Hariju, un tad jau redzēs kas notiks tālāk, bet es ceru, ka šim visam tomēr būs labas beigas.

Godīgi sakot šī bēgšana mani padara nervozu, katra mašīna man liek saspringt un ieķerties stūrē ciešāk.

Šis šķita, kā visgarākais un nervozākais brauciens, ko jebkad esmu veikusi. Tuvojoties galamērķim es neļāvu sev krist panikā, taču neļāvu sev arī nomierināties, lai vai kā tas mani nogurdināja. Saule bija sākusi rietet un es pat nebiju pamanījusi, ka šo gabalu nobraucu ne reizi neapstājoties, pat needot un nedzerot. Taču es cerēju, ka tik līdz nonākšu līdz savam brālim šis viss norims.

Debesis bija jau satumsušas, kad es beidzot piestāju. Es noparkoju mašīnu pie kāda angāra, tas arī bija gala mērķis. Arā bija pietiekami tumšs, lai es knapi saskatītu angāra gaišās durvis un uz to pusi es arī devos. Beidzot biju arī atļāvusi sev nomierināties, lai gan vēl nebiju satikusi Hariju. Tikusi līdz durvīm es izdzirdēju soļu, kas man lika uz brīdi apstāties. Nākamajā brīdi mani jau satvēra un es sāku nožēlot ka biju apstājusies, kaut vai uz sekundes simtdaļu. Mani aizstūma līdz mani mašīnai un piespieda mani pret kapotu, tajā pašā mirklī es sejutu ko vēsu ap rokām un izdzirdēju roku dzelžu žvagonu. Mani bija noķērusi policija, lai arī cik tas viss neskaidri likās, taču tas man bija skaidrs. Harijs bija mani iegāzis,es gan nezinu vai tas bija viņa pateisais nodoms, taču šobrīd tas šķita vissakarīgākais izskaidrojums šobrīd notiekošjam.

Jau nākamajā brīdī es attapos cietuma kamerā, ar durvīm aizsitoties man aiz muguras. Es nebiju vienīgā šajā kamerā ,taču ignorējusi otru personu es aigāju līdz savai gultai un apsēdos gultā, censdamies saprast, kas šobrīd notiek.

"Par ko tevi iesēdināja?" Atskanēja sievietes ziņkārīgā balss, jautājums mani izsita no sliedēm, taču viņai tas šķita kā ikdienišķs jautājums.  Es smagi atkritu gultā guļus, un pat ne paskatoties uz sievieti neko neatbildēju, jo es taču bija iemesta cietumā. Pie Velna es esmu CIETUMĀ!  Kā tas atgadījās tik strauji? Vai tiešām nākamos 10 gadus es pavadīšu šeit?  Ieslēkta vienā kamerā vai iežogujumā. Man gribējās raudāt un skaļi kliegt, taču es to nedarīju, jo nejutos tik sakauta, vai arī es to vēl īsti neaptvēru. Tas šķita kā murgs no kura man drīzumā ir japamostas.

Hey!
Un lūk ir arī ilgi gaidītā pēdējā daļa, kuru es reali ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt. Taču šeit nu mēs esam....
Man ir ļoti liels prieks redzēt ka kāds šo stāstu lasīja! Un esmu ļoti pateicīga par jūsu atbalstu

Jūsu Mopsītis! 🖤