Aizmirstais talants

16.Nodaļa.

Aizskrējusi uz savu istabu, iekritu gultā un aizsedzu seju ar plaukstām. Centos noturēt asaras, kas tā vien centās izpraukties. Beigu, beigās tomēr padevos, jūtos asaras pār manu vaigu. Tās nepatīkami svilināja manu ādu, taču mani māca citas problēmas. Pa prātu maisās neskaitāmas atmiņas, kas varbūt dzeļ, bet man tās ir svarīgas un pametot šo vietu, šķiet, ka Pametu arī tās. Jā, tās dzeļ un lauž manus kaulus, smecē mani, bet man tas ir viss, kas man ir vajadzīgs. Zaudējot tās, es zaudēšu sevi.

Šķiet izraudu visu, kas manī ir sakrājies, ir palicis tikai tukšums, viens vienīgs tukšums ar sāpju piesitienu. Mani, kaut kas spiež no iekšpuses, liekot sāpēs sarauties, taču ignorēju to, jo mani palēnām pārņem dusmas, netikai uz sevi, bet arī uz Brendonu. Notraucu pēdējās asaras no vaigiem un pieslejos sēdus. Mans skatiens aizslīd līdz skapīša atviknei. Vai to es vēlos? Manī pamazām ieplūst atriebes elkas. Viņš bija tas, kurš atņēma man pēdējo ticību, pēdējo, kas man bija tiešām svarīgs, pēdējo, kas man bija palicis no mana tēva. Varbūt tā bija tikai mašīna, bet tā bija, kas vairāk, kā tuvs draugs, kas nu ir miris. Izlecu no gultas un pieeju pie skapīša un atveru lādi, izņēmu flešku un nenolaidusi skatienu no tā piegāju pie loga, kurš bija pavērts uz ventilāciju.
Vins mirklis un mans atriebes plāns bija gatavs, velme atriebties bija ļoti spēcīga. Palūkojos pa logu, uz ielu, kur garām pabrauca tik pazīstamā mašīna, matēti melna ar ziliem diskiem. Nē!  Es to nedarīšu lai vai kā es to gribētu, es nedrīkstu nodot Maiklu. Aizmetu flešku pa gaisu, pat nepieversdams uzmanību vietai, kur tas piezemējās.

Skatijos kā ainavas aiz mašīnas loga mainās, kā pļavas nomaina meži un kā mežus nomaina krūmāji. Tas bija neierasti braukt pasažiera pusē. Un neierasti lēnā braukšana mani pat kaimtināja, jutu pat velmi pēc ātruma. Man brālis dzīvo vairāk, kā piecu stundu attālumā, kādā vietā pie jūras, netālu no viņa mājas atrodas samēra maza pilsētiņa, kur pabeikšu šo skolas gadu. Centos mammai ieskaidrot, ka labāk būtu pabeikt mācību gadu un tad braukt, bet protams viņa neklausījās. Es tik un tā nākošnedēļas beigās braukšu pēc mašīnas, jo bez tās netaisos dzīvot. Klusi nopūtos pieverstdams mammas uzmanību viņa vārgi pasmaidīja un noteica.

"Atceries, ka viņš ir tavs brālis un mēs esam ģimene." viņa pievērsās ceļam, apdzenot priekšā esošo mašīnu.

"Centīšos." klusi noteicu un atkal pievērsos ainavai aiz loga.

Piebraukušas pie palielas, bet modernās mājas, mamma noparkoja mašīnu. Mums priekšā stāvēja smaidīgais Harijs.

"Sveika māšel." viņš sasveicinājās

"Aha" novilku un sekoju mammai. Viņš aizveda mani līdz man atvēlētajai istabai, solīdams, ka pēc brīža izrādīs savu īpašumu.

Mana jaunā istaba bija mājīga un plaša, taču tā nav tada kā mana istaba, nez vai es tās vispār Saukšu par mājām. Istabā bija milzīgs iebūvētais skapis, kas drīzāk izksatijās pēc kambara. Par laimi man bija arī sava vannas istaba ar tualeti.

Sekoju Harijam un mammai pat neklausīties par ko viņi runā tikai apskatiju apkārti. Nesaku ka izbaudīju, bet šeit bija skaists dizains.

Mamma pierunāja Hariju, lai viņš izrāda pagalmu, un man, protams, bija jāiet līdzi. Izejot pagalmā varēja just jūras sāļgano gaisu, ko pirmīt nebiju ievērojusi. Jūru varēja saskatīt arī caur kokiem, taču manu uzmanību piesaistīja, kas cits. Mēs gājām garām garāžai kuras durvis bija pavertas. Mamma ar Hariju pat nepamanīja, ka es atpalieku, tapēc iegāju pa durvīm, kur pavērās skats uz sešām mašīnām, un tās nebija tās lētākās. Piegāju pie tuvākās mašīnas, pie sudrabota Porsche 918 spider. Es atdzīstu, man neīpaši patīk Porsche mašīnas, taču nevarēju teikt, ka neizbaudu skatu. Apgāju tai rinķī, rūpīgi apskatot to. Bet tad manu uzmanību piesaistīja dzeltenais Mclaren p1, šī mašīna man ir patikusi vienmēr. Tā man vienmēr ir šķitusi piemīlīga, bet zem piemīlīgās ārienes slēpjas īsts zvērs-v8 dzinējs.

Tālākajā galā stāvēja metāliski melns BMW X5M. Šo skatu es tiešām izbaudīju, apgāju tai apkārt ar īstu intresi un cerēju reiz aizņemties atslēgas, bez atļaujas. Tai blakus stāvēja milzīgais Jeep wrangler jk, man tādas mašīnas īsti neuzrunā, bet tik un tā bija interesanti to apskatīt.  Otrā galā stāvēja vēl divas mašīnas, tur stāvēja cromēti zils chevrolet camero Z/28. Tā mašīna man atgādina Kameni no Transformeriem, vienmēr kad to ieraugu, taču tai pietrūka dzeltenās krāsas un klasiskās GT svītras. Pēdējā pašīnu pie, kuras pielipu bija Jaguar XE SV projekt 8. Tā bija lavas oradžā krāsā, tās sānos bija lecošu jaguāru kontūras  un klasiskās GT svītras pār mašīnu.

"Jauka vai ne?" Atskanēja sveša, bet pie reizes pazīstama balss.
"Nav ne vainas." pagriezos pret atnāceju, bet tik pat ātri novēros, piekaldams skatienu mašīnai.
Viņš izstiepa roku,kurā atradās mašīnas atslēgas.

"Tā tāpatās šeit nīksts, domāju ka tai vajag kādu, kas ar to arī brauks." atdevis man atslēgas teica. Paskatijos uz viņu ar jautājošu skatienu. Vai tiešam viņš man atdod mašīnu.

"Es zinu, ka tu tā patās man nepiedosi, bet es gribu lai tu neturi ļaunu prātu uz mani." viņš vārgi pasmaidīja. Es nezinu, vai tā bija mirkļa vājība, bet es pat viņam piekritu. Ko dos ignorēšana un naids? Kāda vispār jēga no tā? Jā, mašīna manas domas nemainīs, bet tomēr.

"Kapēc tu mammai nepalīdzēji ar parādu?" izplāvu varbūr mazliet pa asu, bet tā dēļ, man draud mūža ieslodzījums.

"Kas pa parādu, ja butu zinājis es noteikti palīdzētu, bet viņa neko neteica." viņš centās taisnoties.

"Mammai bija liels parāds bankā, un tā dēļ, mani meklē visā Amerikā." Mazliet klusāk teicu.

"Pag ko?" viņš nesaprašanā jautāja.

"Ziņas neskaties?" Atbildēju ar pretjautājumu."

"Kur tu dabuji Avenradoru?" viņš jautāja, un tas mani izsita no sliedēm. Viņš tiešām to vispār pajautāja, es nepārklausijos?

"Nopietni, tu uztraucies par to, kur es dabuju mašīnu nevis par to, ka man draud mūža ieslodzījums?" Asi jautāju.

"Es to nedomāju tā. Es darīšu, ko varēšu lai pārtrauktu meklēšanu." viņš to pateiktdams aizgāja atstādams mani vienu ar manām domām. Paskatijos uz atslēgām, kas atradās manā rokā un pēc tam uz mašīnu manā priekšā, ko nu varu saukt par savu. Pie sevis pasmaidīju, to atslēdzot un iedarbinot motoru. Varbūt nemaz nav tik slikti kā domāju? Varbūt, ka tā pat tiešām ir labāk, taču tas nemaina faktu ka man pietrūks manu īsto māju un manu draugu.

Jā, es beidzot saņēmos un uzrakstiju jaunu nodaļu😂.  Es zinu, ka nodaļas lieku reti, bet es tiešām cenšos likt bieži. Liels paldies, ka lasāt manu stāstu. Mīlu💕💕