Aizmirstais talants

70.Nodaļa

Bija nakts, es nezinu, cik ir pulkstens. Es vienkārši nevarēju aizmigt, lai kā es censtos aizmikt, domas šaudijās pa manu prātu. Un pat necentās apklust.
Maikls klusi šņākuļodams gulēja, aptinis ap mani rokas un cieši turot sev klāt. Istabā valdīja tumsa, taču ne tik liela lai es nespētu saskatīt Maikla mierīgo seju un saskatīt kā viņa plakstiņi noraustas sapņojot. Es pasmaidīju pie sevis, jo pirms nedēļas es pat neticētu, ka tas ir iespējams, bet te nu mēs esam.
Sapratusi, ka šādi es neaizmigšu, es uzmanīgi atbrīvojos no Maikla apskāviena un piecēlusies no gultas Pametu istabu. Iegājusi virtuvē es ielēju sev glāzē remdenu ūdeni un padzēros, atspiedusies pret leti. Iztukšojusi glāzi es lēnām devos atpakaļ augšā uz istabu.  Iegājusi istabā es pamaniju, ka Maikls ir mainījis pozu un nu jau skatās griestos, laikam tomēr es viņu pamodināju.

"Viss kārtībā?" Viņš jautāja ieraudzījis mani.

"Jā, es vienkārši nevaru aizmigt." es Atbildēju ejot uz gultas pusi un apguļoties tajā. Viņš pievilka mani sev klāt.

"Maikl?"Es ierunājos pēc pavisam neilga klusuma brīža,Cerēdama, ka viņš nav aizmidzis.

"Hmm?" Viņš klusi nopūtās.

"Tu man tā īsti nekad neesi par sevi neko stāstījis." Es satverot viņa roku ieerunujos.

"Un ko tu vēlētos dzirdēt?" Viņš pavisam mierīgi jautāja

"Kā tu iesaistījies visā šajā?"

"Es biju aizbēdzis no mājām un attapos pareizajā vietā un laikā. Es uzskrēju virsū vienam braucējam vārdā Džo un viņš esot manī kaut ko saskatījis, kā viņš pats teica un iemācīja man braukt. Tas aizgāja tik tālu, kad mēs ar Rovenu sākām zagt mašīnas, līdz brīdim, kad maniem vecākiem apnika maksāt soda naudu un vilkt mani ārā no iecirkņa un tapēc mēs aizbraucām no Toronto."
Viņš lēnā mierīgā balsī stāstija.

"Tu zagi mašīnas?" Es mazliet neizpratnē jautāju, jo Maikls izskatās pēc tāda, kas mašīnas varētu pirkt, ne zagt.

"Jā, ir lietas par kurām es nelepojos."

"Pagani?" Es iejautājos

"Nē, to es pats pirku." Es jutu viņa balsī smaida atblāzmu.

"Ko es vēl nezinu par tevi?" Es pagriežoties pret viņa seju jautāju.

"To, ka es reali gribu iet gulēt." Viņš iesmejoties teica pievilkdams mani sev tuvāk un iekārtojoties.Es atspeidu galvu pret viņa cietajām krūtīm un aizstaisijusi acis lēnām aizmigu.

Es jau atkal pamodos viena gultā, nopūtusies es izskāpu no tās un devos uz vannas istabu. Ieskatijusies spogulī es sapratu, cik patiesībā briesmīgi tagad izskatos, mani mati bija šaismīgi izpūruši. Noģērbusies, es palīdu zem siltas dušas. Izbaudot silto ūdens plūsmu pār manu ķermeni, es nomazgājos. Izskāpusi no dušas es kārtīgi noslaucijos un izsusināju savus matus. Apģerbusies, es izgāju no vannasistabas, lai pēcāk ietu uz lejas stāvu un meklētu Maiklu.
Godīgi sakot es pat mazliet sabijos, kad es viņu neatradu virtuvē, taču es viņu atradu darbistabā sēžam pie datora. Pie sevis pasmaidīju, ka beidzot viņu atradu un lēnām devos pie viņa.
Pamanījis mani viņš strauji aizstaisija datoru, tā it kā kaut ko slēptu no manis, liekot man saraut uzacis.

"Viss kārtībā?" Viņš nākot man pretī jautāja.

"Jā." Es pasmaidīju, lai gan man tik un tā no prāta neizkrita tas, ko viņš nu pat izdarija, var jau būt, ka es pārspīlēju.
Viņš apvija ap mani rokas un pievilcis tuvāk apskāva.

"Nāc, iesim ēst brokastis." Viņš noteica man pie aus un atlaidis mani, satvēra manu roku un veda uz virtuvi.

"Man šodien būs atkal jāaizbrauc uz pilsētu, Rovens tevi pieskatīs." Viņš sēžot man pretī un ēdot, noteica.

"Man nevajag aukli!" Es protestējot iesaucos. Maikls paskatījies uz mani nopūtās.

"Medison, es zinu, tas ir tikai drošības labam." Viņš piemetināja maz liet nokaitināta balsī.

"Es lieliski tikšu galā arī bez viņa." es Atbildēju ar dakšu bakstot savu ēdienu.

"Jā un iepriekš tas labi pierāsijās." Viņš bija diezgan nokaitināts.

"Lai nu tā būtu." Atbildēju un izgāju no virtuves, jo man nepatika šī doma, galīgi ne. Patiesībā, man nepatika tas, ka šeit būs vēl kāds un es vēlos redzēt, ko Maikls man nevēlējās rādāt datorā.
Es apsēdos dzīvojamā istabā dīvānā un ieslēdzu televizoru. Es dzirdēju, kā Maikls man tuvājās, taču nepievērsu tam uzmanību. Viņš nostājās man priekš un notupā, lai mūsu acis ir gandrīz vienādā līmenī.

"Hey, klau, es saprotu, ka tu negribi, lai tevi kāds pieskata, bet saproti arī mani. Es negribu, lai kas tāds atkārtojas, labi.?" Viņš maigi jautāja. Es tikai piekrītoši papurināju galvu, liekit viņam pasmaidīt. Viņš piecēlās kājās un pieliecās, lai uzpiestu man skūpstu man uz pieres.

"Turklāt, es nebūšu ilgi." Es pasmaidīju un neko nesakot piecēlos, lai viņu pavadītu.

Hey!  Es ļoti atvainojos, ka manas daļas ir tik reti un lieku juns gaidīt.
Lai vai kā, ja kādam interesē tad manā profilā ir mans blogs ar nosaukumu traks bērnc un tur ir raksts tieši par šo stāstu.

~Molsīts 🖤