Nonesusi lejā koferi, to noliku uz zemes un piegaju pie mammas, kas smaidot uz mani skatijs.
"Esi lūdzu uzmanīga,labi?" Viņa iedrošinot sevi teica.
"Protams!" Uzsmaidiju viņai un apskāvu viņu. Es zinu, ka braucu prom tikai uz trīm menešiem, taču pa šiem menešiem var notikt daudz kas.
Lai vai kā, skolas gads ir beidzies un es beidzot varu braukt atpakaļ. Pa šām ndivam nedēļām nekas īpaši nenotika.
Sagaidijusi Rejas ziņu, ka viņa tulīt izbrauks, paņemu koferi un nesu to uz mašīnu. Iegājusi garažā aizgāju līdz jaguāram un ataisijusi tā bagāžnieku ieliku tajā koferi. Iekapu mašīnā un iedarbināju to, lai izbrauktu no garāžas un pecāk no šīs pilsetas.
Pie pilsētas robežas uzradās Reja un viņa man sekojot brauca man līdz. Viņai tur ir mašīna, ko viņa pirkšot, tapēc viņa piedava aizvest manu otru mašīnu.
Pēc, kada laba brīža es iebraucu pilsētā, ko tik labi pazinu. Pasmaidijusi es nogriezos lai brauktu uz jauno māju, ko Harijs man nopirka. Viņš tik ļoti gribēja tikt no manis vaļā... Sameklējusi pareizo adresi es iebraucu mājas pagalmā un sapratu, ka Harijs ir reali jucis. Māja nebija tā mazākā un neizskatijās pēc grausta, drīzāk pēc labi oekartotas un modernas mājas.
Noparkoju mašīnu majas pagalmā un sagaidiju Reju. Atvadijusies no viņas es izvilku koferus no mašinas bagāžnieka un atradusi atslēgas, gāju uz ieejas pusi. Piegajusi pie durvīm atslēdzu tās un iegaju iekšā. Šādi mani drīz izlutinās, tās iekša bija vaidota ar tik labu dizainu un man tiešām tā patika.
Noliku koferus tur pat uz zemes pie durvīm un gju to apskatīt.
Pirmajā stavā bija milzīga virtuve un viesistaba un vēl dzīvojamā istaba ar daudz ērtībām. Uzgājusi uz otro stavu es sapratu, ka man būs grūti izvelēties guļam ostabu, jo šeit tadas ir četras, un tās visas bija skaistas, taču beigās es izvelējos lielāko, kurai bija balkons un skats un mājas pagalmu.
Es nogaju pēc koferiem un iznesu tos augšā un pēc tam aizgāju uz mašīnu pēc parējām mantām. Takā man bija slinkums tagad visu iekartot un tadā garā, es iedzinu vienu mašīnu garāžā un otr iekapusi es braucu uz veikalu, jo lai vai, kā es gribu ēst.
Bija tik patīkami braukt pa šīm ielām, visas šīs atmiņas un pazīstamās vietas lika man pasmaidīt.
Aizbraukusi uz veikalu es sapirku visu nepieciešamo un īpaši daudz partiku, kuru es labi laiku krāmeju virtuvē. Pēc tam es tomer saku kartot savas mantas.
Es krāmeju skapi un dziedaju pie savas iemīļotas dziesmas es sadzirdēju savu zvana signālu. Paņemu telefonu, tas bija svešs numurs.
"Jā?" Pieliku telefonu pie auss.
"Pusēdeviņos esi pie kazino ekas un rīt es tev zvanīšu, kad tev būs jāierodas." Viņš runaja ātri un teiktais lika man saprast, ka viņš ir mans jaunais priekšnieks.
"Skaidrs." Es atbildēju un viņš nolika. Ielūkojos telefona ekrānā uz pulsteni, ieraudzijusi to, ka man vēl ir divas stundas es nopūtos un turpināju likt savas drēbes skapī. Pēc brīža man pazvanika vēlreiz un izskaidroja visu smalkāk.
Es strauji nobremzēju pie milzīgās ēkas un gaidiju. . Es nezinu, kas viņi ir, pat brīnos ka piekrutu palīdzēt vēl pietam ar savu mašīnu. Kadu bīdri vienkārši sēdēju mašīnā un klausījos motora murašanu, gaidot kaut kādus tipus, man teica ka viņi būs divi. Vismaz to man pateica, man pat par to nemaksās. Nezinu kapēc es tā dariju, bet man vairs laika par to domāt nav, jo divi stāvi iznira no ēkas un viens no viņiem bija ievainots. Viņi ar skatienu apskatija pakārtni un saka nākt uz manu pusi. Viņi piegaja pie mašinas un atveruši aizmugurējas durvis iekapa iekšā.
Es paskatijos uz atpakaļskata spoguli, atspulgā es redzēju pazīstamas sejas. Teo un Maikls, kas bija smagi ievainots, es uzreiz sapratu uz kurieni braukt.
Es strauji uzgāzeju iesākot braucienu, kurš nebūs mierīgs. Es viegli apdzinu priekšā esošās mašīnas, atstājot tās aizmugurē.
“Kā viņam ir?” Jautāju Teo.
“Sašauts labais plecs un kāja.” Viņš satraukti teica. Un jau atkal salonu piepildīja tik tiko dzirdama motora murrāšana. Taču drīz vien es izdzirdēju policijas sirēnas, kas lika pie sevis nolamāties, dzirdeju, ka arī Teo nav par to sajūsmināts…
Jutu, ka viena ieskrien mašinas sanā, liekot man mazliet zaudēt kontroli par mašinu, taču es atri atguvos un piespiedusi gāzes pedāli izrāvos tm priekšā, un nogreizos kādā sānielā, cerit, ka viņi to nepamanīs, taču es kļūdijos.
Divas policijas mašinas brauca man blakus, cenšoties mani apstādināt, taču es strauji pagriežoties vienu piespiedu pie ekas sienas un tā arī tā tur palika. Es redzēju kā cilvēki uz šo noskatās ar intreses vai šausmu pilnu skatienu, taču.man bija vienalga man bija jadabū Maikls prom no šī visa un steidzami, jo viņš bija sašauts.
Labi es atdzīstos, šī nav tā pati labk daļa, bet es ceru ka jums patiks.
~Mopsīts👻
ESTÁS LEYENDO
Aizmirstais talants
De TodoParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...
