Aizmirstais talants

4.nodaļa.

"Sorry, es rīt netieku, man ir citi plāni." Teicu meitenei, kas nenolaida skatienus no manis, labi zināju, ka man jabūt garažā un iespejams jāskruvē mašīna
"Un ko tu darīsi?" Reičela ieinteresēti jautāja.
"Ammmm... "Centos izdomāt kaut ko bet nespēju.
"Viņa man palīdzēs ar vēsturi!" Iesaucās kada pazīstama balss, es biju gatava viņu no laimes apskaut, bet apspiedu šo velmi.
"Sveika Med. Kā klajas?" Džaspers iesāka sarunu, kura turpinājās visu atlikušo starpbrīdi, pārsvarā sarunājos es ar Džasperu, Reičela tikai pa brīdim ko piemetināja.
"Paldies ka izglābi."  klusi nočukstēju kad Reičela bija pagājusi soli pa priekšu.
"Nav par ko!" viņš iesmējās un aizgāja uz klasi.
Man šķiet dīvaini tas, ka es viņu pazīstu tikai otro dienu, bet sajūta tada ka pazīstu viņu visu dzīvi. Tikai lūdzu nepārprotat, neesmu viņā ieķērusies. Viņš drīzāk būtu kā brālis, kas man nekad nav bijis. Jā, man pašai tas šķiet dīvaini, tas ko es te murgoju.
Apsēdos savā vietā un man blakus protams sēdēja Reičela.
Skolotāja jau labu brīdi kavēja. Dzirdēju kā kāds pieceļas no sola un kā soļi tuvojas musu solam. Pacēlu galvu lai palūkotus, kas tieši nāk, sapratusi, kas nāk klusi nopūtos, pieversdams Reičalas uzmanību.
Viktorija nostājās man pretī, tā lai mūs šķirtu tikai galds. Reičela pacēla skatienu uz Viktoriju un neļaudams viņai sākt runāt iejautājās.
"Ko tev atkal vajag?" Viktorija tikai uzmeta viņai draudīgu skatienu, jo zināja, ka mēs neesam no tām, kas klusē. Viņa labi apzinājās, ka ja iesāks strīdu, tad mēs to beigsim un tā notiek vienmēr.
"Es tikai gribēju pateikt, ka jums jābūt rīt uz pārbaudi."Viņa samirkšināja savas mākslīgās skropstas.
"Kāda pārbaude?" Es iejautājos.
"Rīt sadalīs lomas un jums noteikti jābūt." viņa pagriezās un aizgāja, palūkojos uz Reičelu un viņa manāmi nobolijās uz viņas pusi, ieraudzījusi manu skatienu, abas izplūdām smieklos. Un nez kāpēc man ir tāda nojauta, ka man nāksies melot, bet visu šo laiku esu melojusi par tēvu, un man tas vairs nešķiet nekas īpašs. Taču melot draugiem man ir apnicis, bet taisnību pateikt es nespēju, jo zinu ka sapināšu viņus. Mana dzīve ir sagājusi galīgākajā putra, sāksim ar paraudu, kuram ir atlikušas tikai 3 nedēļās un beiksim ar to ka es pat nezinu ar ko beigt, jo man ir pārāk daudz problēmu, kaut varētu tās izdzēs ar dzēšgumiju, lūdzu iedodat man tādu dzēšgumiju!!

Piegāju pie kalendāra un palūkojos uz 30 datumu, mēneša beigās. Šis datums man ir iezīmēts, jo tajā dienā būs jāatdod parāds. Šodien ir 2 janvāris un laiks sāk jau pietrūkt. Pagriezos pret mašīnu, kas nekustīgi stāvēja garāžas vidū. Zinu, ka ar šo mašīnu es varu uzvarēt daudzās sacīkstēs, jo tai ir daudz zirgspēku. Pēc stundas sākas sacīkstes, un ja man paveiksies varbūt dabūšu normālu sumiņu. Sapratusi ka man laiks doties, paņemu no kabatas atslēgas un gāju uz mašīnas pusi.  Iedarbināju to un izbraucu no garāžas izbaudot vieglo motora murrāšanu, ko biju jau piemirsusi. Sacīkstes notiek tepat pilsētā, kādā klusākā un tumšākā rajonā, braucu uz norādīto adresi, kuru man iedeva Mets.

Palūkojos uz sāniem, kur stāvēja matēti zils Subaru Impreza, šoferis, kas sēdēja mašīnā pašmīņāja par mani, jo bieži meitenes nebrauc tādās sacīkstēs, bet man bija vienalga. Aizliku matus aiz muguras, lai tie netraucētu un palūkojos uz garkājaino meiteni, kas stāvēja priekšā ar lakatu rokā, viņai mugurā bija piedauzīgi svarki un pārāk īsa maiciņa.
Viņa pacēla roku ar lakatu, es uzmanīgi skatijos uz sarkano lakatu, šķita ka laiks uz brīdi apstājas, sirds puksti paliek straujāki un viegla knuģona mani kutina no iekšpuses. Tas nebija uztraukums, bet gan adernalīns, kas strauji ieplūda manā ķermenī. Es un lakats, kas draudēja strauji nolaisties sākot šo pārbaudījumu, bijām tikai mēs, dzirdēju tikai savus straujos sirds pukstus un motora murrāšanu, nepacietībā mani šaustija, es biju pilnībā tam gatava. Un tad lakats strauji nolaidās, liekot man uzgāzēt un saplūst ar mašīnu.