Aizmirstais talants

36.Nodaļa

Noskatījusi labāko vietu, kur bija novietota kamera, strauji pagriezu mašīnu tā, lai kamera būtu uz manu pusi. Es izņēmu līkumu drifta un atri attaisiju logu savā pusē. Braucot garām kamerai es uzpūtu košļeņu burbuli un paskatijos tieši uz kameru.
Viņi vēlējās labus momentus un viņi tādus arī dabūs.

Pabeiguši filmēšanu mēs Angārā skatījāmies mūsu nofilmētos video. Rodžers par laimi bija apmierināts ar mūsu sniegumu, un pat skatoties video viņš nemanot pasmaidīja.

Rīt mums būšot jābrauc pa kalnainiem ceļiem, taču pēc tam pa pilsētu, lai varētu to visu somantēt kopā.

Pēc kārtējās garās dienas es iekritu gultā, savā viesnīcas numuriņā, un vērojot griestus es domāju par visu. Šeit esmu tikai nedēļubun atlikusi vēlviena nedēļa, lai dotos atpakaļ. Jā šeit ir lieliski, taču tomēr gribas atpakaļ uz pazīstamajām mājām.

Manas domas pārtrauca skaņa pie manām durvīm, kāds klauvēja. Durvis attaisijās pusvirus un aiz tām parādijās Logana seja. Es piecēlos sēdus.

"Mēs taisamies pavazāties pa pilsētu, nāksi līdz?" Viņš man izsmaidijis jautāja.

"Nē, es laikam iešu pagulēt." Es atbildēju

"Kaut kas noticis?" Viņš uzreiz jautāja.

"Nē, viss kartībā, man vienkārši ļoti nāk miegs tas viss." Centos aši izdomāt kaut ko ticamu, jo man nebija noskaņojama kaut kur iet.

"Nu labi, tad Saldus sapņus." Viņš vāji pasmaidijis aizgāja.

Man šķiet ka pēdējā laikā mans mīļākais hobijs ir gulēt gultā un verot griestus, pat ja tas neskaitās kā hobijs,man tas vienozīmīgi ir hobijs. Un bezsakarīgi murmināt arī varētu pieskaitīt, ja tas skaitītos, lai vai kā, es tiešām aizgāju gulēt, jo tā bija vienīgā nodarbe, kas gāja man pie sirds ar šādu garstāvokli.

Un jau atkal murgi, tie jau atkal ir mani apsēduši, un tie paliek ar vien briesmīgāki un briesmīgaki. Kamēr es esmu tajā visā pa vidu, kā viesuļvētras epicentrā. Dažbrīd mēdzu aizdomāties par to nozīmi, taču nekad to neatrodu un pat īsti neesmu mēģinājusi to atrast. Ik nakti kad redzu murgu, tajā kāds deg, un sāpju pilnie kliedzieni nepamet manu prātu.

Pamodusies no saraustīta miegā es sapratu, ka esmu nogulējusi vairāk kā 12 stundas. Izraususies no gultas. Es piegāju pie loga un atvilku aizskarus cerot ieraudzīt ko citu, taču saprotot, ka tā ir tā pati vacija es nopūtos un gāju saģerties, la pēc tam ietu paēst gartīgas brokastis, jo tas man tiešām. Šobrīd noderētu.

Es apsēdusies pie galda gaidiju savu pasūtījumu, ieurbusies pretējā galda pusē novietotajam krēsla atzveltnē manas domas klīda par to, ka izskatos, kā zombijs, kas skatās uz ilgi karotām smedzenēm.  Es salēcos no oficiantes, kas bija atnesusi manus grauzdiņus ar kafiju. Atveinojusies par nobiedēšanu viņa steidzīgi aizgāja.
Iemalkojusi pirmo malku no kafijas es ievēroju savējos nākam uz savu pusi. Reja ievērojusi manu skatienu pasmaidīja un apsēdās man blakus.

"Labrīt izsalkusi guļava!" Viņa nočivināja pār skaļu liekot pārējiem apmeklētājiem paskatīties uz viņu, taču mums iesmieties par viņas neveiksmi.

Sekoju filmēšanas grupas mašīnai tāpat kā visi pārējie, sagaidījusi signālu mēs pabraucām viņiem garām. Un tā mēs pāris reizes braucām, ka kalnainiem ceļiem.
Mans skatiens bija pievērsts ceļam, mums bija atļauts vienkārši pabraukāt, taču šoreiz mēs nedrīkstējām svilināt riepas, lai vai kā to gribētos. Šomējiem laikam bail, ka iztērēsim viņu budžetu tikai riepās un degviela. Es pat nebrīnītos, ja tā tiešām arī būtu.
Es centos cītīgi braukt ar lielu ātrumu, un izbaudīju mirkli, jo šis man bija pietrūcis. Visas tās saulītes bija apnikušas un vienkārši braukt pa līdzenu ceļu bez ātrumu ierobežojuma ir pat ļoti izbaudāmi.
Labi, es atdzīstos es reti ievēroju ātrumu ierobežojumus, jo tad es justos kā, es pat nezinu kā, kas.

Es redzēju kā man tieši priekšā izkrien kāda radībiņa liekot man strauji nobremzēt un par laimi es laikus nobremzēju, jo mazā radībiņa, lai arī, kas tas būtu, sveiks un vesals aizskrēja prom.

Es smagi nopūtusies atstutēju galvu pret sēdekli un drīz vien atsāku braukt.

"Hey, tev tiešām viss labi?  Tu pēdējā laikā neesi savā ādā." Reja attaisijusi man mašīnas durvis jautāja, bijām piebraukuši pie angāras.

"Patiesībā es nezinu." Es godīgi atdzinu un gāju Rodžera virzienā.

"Tatad rīt ir pēdējā filmēšana, un takā jūs šeit vēl būsiet puplicēšanas dienā, tad mēs jau esam noīrejuši kādu klubu, kur nosvinēt." Viņš paziņoja, un tā jau nebūtu Reja, ja viņa kaut ko tadu dzirdot sajūsmā neiespiektos.