Aizmirstais talants

14.Nodaļa.

Stāvēju netālo no dažiem cilvekiem, kas sastājušies apkārt zārkam, vēroja to un noteikti klusībā cer šo cilveku vēl satik, cer ka tā ir kļūda un viņu mīļai cilveks nav sastindzis uz mužīgiem laikiem. Šis cilvēks arī man bija tuvs, mēs bērnībā bijām labi draugi. Viņš tāpat kā es, uzauga garāžā, taču viņa vecāki nomira pirms trim gadiem, briesmīgā avārijā. Es redzēju kā Tobijas salūzt, taču viņš zināja, ka viņam ir jāsargā mazā māsa-Sabrina. Es varu derēt uz visu, kas man ir, ka bedejās sekundēs viņš vainoja sevi, ka nespējs vairs pasargāt māsu. Palūkojos uz Sabrinu, viņa bija paslēpusies zem lietussarga, taču tas nenoslēpa viņas pieraudātās acis un skatienu, kas vērsts pret debesīm. Drīz mūsu skatieni sastapās, viņas acis lūkojas tieši manējās, viņa mani nepazina, bet es jutu, ka viņa redz man cauri. Viņas acīs es saskatīju sevi, sevi pirms gada, stāvam pie tēva kapa un cerot, ka tas ir pārpratums vai murgs no kura pamodīšos un skriešu apskaut savu tēti, taču tā nebija, jo šis murgs turpinās. Viņa strauji novēršas paskatoties uz zārku, ko lēnām nolaiž pazemē, uz mūžīgiem laikiem. Es pagriezos lai ietu prom, jo zināju, ka man vairs nav jega palikt. Iekāpusi mašīnā es sāku braukt, pat īsti neizlemusi uz kurieni braukšu, taču tāvien šķita, kavisi ceļi mani ved uz vienu vietu.

Pa prātu maisijās neskaitāmas domas un jaukas atmiņas, kas iedzela sirdī, kā asas stikla lauskas. Atspiedusies pret mašīnu vēroju kalnus. No šīs vietas tos var redzēt tik skaisti, un šis skats mani apbur vienmēr, kad ierodos. Šī ir ideāla vieta lai sakārtotu domas. Es vienkārši nespēju noticēt tam, ka Tobijasa vairs nav, tik daudz laika pavadīts kopā, bet nu tadas iespejas vairs nav. Jutu kā pār vaigu parskien vienmuļa Asara, taču domas nemierīgi šaudās pa prātu. Nopūtos saprastdams, ka pedējā laikā viss ir tik sarežģīti un iekāpju atpakaļ mašīnā, laibrauktu uz mājām, lai vai kā rīt ir skola.

Mani pamodināja modinātāja briesmīgais signāls, es biju gatava to izsviest pa logu, taču man īsti negribējās pirkt jaunu telefonu. Izdarījusi savu rīta rutīnu devos uz skolu, kur protams satiku Reičelu lai dotos uz pirmo stundu. Ejot pa gaiteni, ieraudziju pretī nākošo Maiklu, kas ieurbies telefonā, pat nepamanīja mani, taču pašā pēdējā brīdī viņš Pacelis galvu paskatījās uz mani, mūsu skatieniem sastopoties, bet tik pat atri viņš novērsās. Mēs nesam runājuši vairakas dienas, un man šķiet, ka tā pat ir labāk.

Mēs ar Reičelu iegājām klasē un apsēdāmies savās vietās. Klasē mēs nebijām vienīgās, jau pēc brīža redzēju Džasperu pie mums pienakam. Viņš ar mums sasveicinājās un saka čilot ar Reičelu. Viņi pēdējā laikā ir baiki satuvinājušies, un man ir prieks par to, jo zinu to, cik ļoti Reičelai viņš patīk, pavisam nesen viņa to vien darija, kā par viņu runāja. Atskanēja zvans un Džaspers aizgaja uzsavu vietu. Skolotājai ienākot klasē visi apklusa un gaidīja kat sāksies stunda, taču tad klasē ienāca direktors piesaistot manu uzmanību. Viņš kaut ko klusām pateica skolotājai un veltīja skatienu man.

“Medison, tu nāksi man līdz.” viņš skaļi pateica, pievērstdams apkārtējo uzmanību man. Reičela paskatijās ar jautājošu skatienu un es tikai paraustiju plecus. Piecēlos no sola un lēnām gāju līdzi direktoram uzviņa kabinetu. Iegajuši kabinetā viņš lika man apsēsties un pats apsēdās man blakus.

“Tu noteikti esi dzirdējusi par meiteni, kuru tagad meklē vai ne?” viņš ierunājās liekot man sastingt. Es pamāju ar galvu cenšoties izlikties dabiski un paslēpt uztraukumu.

“Viņas dēļ, ir miruši divi policisti un šo meklēšanu sāks pa visu Ameriku.” viņš cenšoties, kaut ko atrast manā sejā noteica. “Kapēc jūs man to sakāt?” nenoturējos un pavaicāju.

“Medisona.” viņš iesaka, “Es zinu par tavu tēvu, par viņa karjeru un arī par ielas sacīkstēm, ja tu atdzīsies sodu mazinās. To taču tu saproti?” viņš mierīgi teica.

“Un kapēc jūs domājat ka tā biju es?” Centos droši runāt. Viņš saraustīti iesmējās un atbildeja

“Es zinu, kā tavs tēvs brauca, es to atpazīti jeb kur. Stulbi, ka policisti to vēl nav sapratuši, jo tu brauc  tā pat kā tavs tēvs, agresīvi, bet precīzi.” Es apstulbu, nezinādams ko teikt tikai vēros viņā, cenšoties saprast, ko viņš ar to domāja.

“Es tev došu nedēļu, lai vari atdzīties, ja ne, tad versīšos policijā. Es to daru tikai tavam labumam, ceru ka tu to saproti medison. Tagad vari iet.” Es neko negaidot izgāju no kabineta viegli trīsedama, es nezināju ko darīt. Bēkt? Vai tas būtu tas ko mans tēvs vēlētos? Bet vai tad viņš pats nav visu mūžu bēdzi? Manī uzjundīja dusmas. Es tur pat uz vietas apgriezoz, lai dotos uz izeju. Zināju, ka Reičela savāks manas mantas.  Izgāju no skolas un pa taisno devos uz stāv laukumu. Šobrīd jutos tik bezpalīdzīga un man tas riebjas. Sodu nemazinās, ja ir miruši policisti, tad ir tikai loģiski, ka mani iesedinās uz vairākiem gadiem, ja pat ne uz mūžu. Es nezināju pie kā vērsties, kam to izstāstīt, jo tas ir pārak riskanti, taču tas mani nospiež, kā smaga nasta uz maniem pleciem. Man vienkārši vajag kādu, kam to visu izstāstīt, bet kam? Kam lai es to stāstu? Ja lielaikajai daļai būs vienalga, vai arī mani nodos policijai. Es biju jau uz šosejas, kas veda ārpus pilsētai, traucos garām mašīnā, vienai pēc otras. Līdz brīdim, kad pamaniju mašīnu man sekojot, tā nebija policija, bet gan melna porsche mašīna, ka piederēja nevienam citam kā Brendonam. Viņš man sekoja labu laiku, bet kad viņš bija pietiekuši tuvu, jutu kā viņš ietriecas manas mašīnas sānā, liekot zaudēt kontroli pār mašīnu. Mašīna sanesa uz sānu, uz ceļa pusi kur malā slejā milzīga klints. Jau nākamājā brīdī jutu smagu triecienu, kas apdulināja mani un viss strauji izplūda, paliekot tumšām, līdz brīdim, kad dīvainā džinkšonja pieklusa un es atslēdzos.