Aizmirstais talants

60.Nodaļa.

''Tas būtu parāk vienkārši un garlaicīgi." Makenzijas smiekli piepildīja telpu.

"Zini, man patīk tevi pamocīt un tā vienkārši iešaut lodi pierē, būtu tikai viens mirklis." Viņas balss palika domīgāka.

Sapratusi, kas notiek, es attaisiju savas sažmiegtās acis un nesaprašanā skatijos uz viņu. Šķita, ka esmu nonākusi ellē. Mans skatiens aizklīda līdz Harijam, kura sejas izteiksme manāmi nomainījās no satrauktas un skumju pilnas un atvieglotu.
Es pagriezu galvu atpakaļ un palūkojos uz sienu, kuru nu jau rotāja ložu caurums, un atviegloti, aiztaisijusi acis, nopūtos.

"Tu tiešām esi muļķe Medison, ka noticēji, ka tik vienkārši tevi nošaušu." Viņa jau atkal iesmējās un apgājusi man apkārt turpināja.

"Bet zini, es tagad nevaru izvēlēties... kā labāk tevi mocīt." viņa nostājās man priekšā un mākslīgi pielika pirkstu pie sejas, tā it kā viņa domātu. Taču man liekas, ka viņai ir parāk maz saprāta, lai kaut ko izdomātu.

"Tavu brāli es atlaidīšu, man viņu nevajag, bet tu paliksi šeit." to pateikusi viņa ar vienu rokas mājienu lika, saviem padotajiem aizvest Hariju. Es redzēju, kā viņš cenšas pretoties. Kad viņu gandrīz izveda no telpas, mūsu skatieni sastapās un viņa skatiena varēja redzēt raizes.
Pie manis pienāca kāds cits masīvs vīrs un satvēris manu roku ap to aplika roku dzelžu vienu galu un strauji uzrausa kājās. Otru galu viņš aplika ap masīvu galdu, kas atradās telpas stūrī.
Makenzija pasmaidijusi savu uzvaras pilno smaidu izgāja no telpas atstājot mani šeit vienu. Es atspiedos pret sienu, pie kuras atradās galds, Un raugoties spkart, cetntos saskatīt, jeb ko, kas palīdzētu man tik laukā no šejienes. Sapratusi, ka tāsas nav es atspiedu galvu pret sienu un vēros griesto, jo man vienkārši nebija, ko citu darīt.

Es nezinu, cik ilgs laiks pagāja, jo šeit nebija pulksteņu un arī mana laika izjūta ir ļoti sūdīga. Taču es sāku just izsalkumu un tas mani sāka mocīt ar vien vairāk un vairāk. Līdz brīdim, kad durvis atverās un pa tām ienāca kāds no Makenzijas padotajiem. Pagāja kāds laiciņš, kad es sapratu, ka tas ir Pīters, arī viņa stāsts par nokļūšanu Makenzijas varā ir līdzīgs, taču viņš skaitās bezvēsts pazudis. Mums pirms, gada bija kopā jānogādā Battistas mašīna, kas skaitās viena no ātrakajām mašīnām pasaulē un tā, protams bija zagta, un tapēc mums divatā tā bija jānogādā, jo vienkārši viens cilvēks, to nebūtu laikus nogādājis. Pa tām divām dienām mēs bijām atraduši kopēju valodu un kopš tā laika palīdzam viens otram.

Viņš pienāca pie manis ar paplāti uz kuras bija ēdiens. Ieraudzījusi ēdienu, es uz viņu paskatijos ar "tu nopietni?" skatienu.

"Es zinu, tapēc es tev atnesu šo." Viņš nolika paplāti uz zemes un novilka muguras somu, kuru tikai tagad pamaniju.

"Bet... " iesāku, taču viņš mani pārtrauca.

"Šeit nav kameru, jau pārbaudīju. Un Makenzija ar Brendonu ir izbraukuši uz pāris dienām." Viņš paskaidroja un tad no mugur somas izvilka mcdonald's turziņu un pasniedza man.

"Paldies." Es noteicu un izvilku no turziņas burgeri un sāku to ēst.

"Aa un somā atrodas šādas tadas lietas, kas tev varētu noderēt, kā piemēram pleds, jo šeit, var būt visai vēss." Viņš pabīdija man somu tuvāk.

"Ko es bez tevis darītu?" Iesmejoties jautāju.

"Noteikti, ka ēstu to putru un nostu." Viņš pasmaidot noteica.

"Bet es crntīšos tevi dabūt laikā no šejienes. Labi?" Viņš nopietni noteica.
Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu.

"Paldies par šo visu." Es vēlreiz pateicos. Viņš tikai pasmaidīja un tad paņēmis paplāti, ar man paredzēto ēdienu, un aizgāja. Kamēr es jau atkal paliku viena, taču mielojoties ar savu burgeri.

Cik nopratu, bija jau pagājušas vairākas stundas, jo telpā saka jau lēnām satumst un par to liecināja, tie pāris smalkie pagraba logi. Arī es jau jutos nogurusi, tapēc izvilku no somas pledu, un uzsedzu to sev virsū. Centos pēc iespējas labāk iekārtoties, taču tas nebija iespējams uz aukstast pagraba grīdas. Taču nogurums ņēma virsroku un es iemigu, atstājot šo dienu aiz muguras. Patiesībā, pat negribas atcerēties to brīdi, kad ierocis bija pavērst pret mani un kad tas tika izšauts, taču murgi bez tiem arī neiztika.

Hey, es zinu, ka šī nav īpaši interesanta daļa, taču ceru, ka nākošā sanāks interesantāka.
Lai vai kā, man nenormāli nāk miegs un kļūdu ir vēl vairāk nekā parasti. Un paldies visiem, kas spēj paciest mani un lasa manu stāstu.
Mīlu jūs ❤️🔥

~Mopsīts 🔥