Aizmirstais talants

73.Nodaļa

Ir pagājis jau kāds brīdis, kad visi aizbrauca, šajā mājā esmu tikai es un Maikls, kurš jau atkal ir noslēpies darbistabā un strādā, kamēr es jau atkal guļu dīvānā visai dīvainā, bet ērtā pozā. Garlaicības ziņā,šī vieta ir ļoti garlaicīga un es jau atkal izvēlos no dīvāna lai aizietu pēc ūdens glāzes uz virtuvi, jau kuro reizi šodien. Aizgājusi uz virtuvi, es ielejusi glāzē ūdeni, jau atkal atgriežos istabā, taču šoreiz es glāzi nolieku uz galdiņa un dodos uz darbistabas pusi. Lenām paverot durvis es palūru istabā un redzu kā Maikls paceļot skatienu uz mani, nemanāmi aiztaisa datoru, jau atkal, kas manām aizdomām, par to ka viņš kaut ko slēpj, liek pieaukt spēkā. Es lenām ieeju istabā un aizveru aiz sevis durvis.

"Man ir mežonīgi garlaicīgi... " Es nopūšos un pieeju pie Maikla.

"Es zinu, bet mums nav izvēles." viņš novelk un satvēris manu roku pievelk sev tuvāk un iesēdina savā klēpī. Es atstutēju savu galvu pret viņa krūtīm un dziļi ievelku elpu.

"Ejam pastaigā?" Viņš iejautājās

"Uz kurieni?" Es atbildēju ar pret jautajumu, savilkusi uzacis.

"Tepat apkārt mājai... " Viņš smaidot nosaka.

"Amm nu okey ejam." es piekrītu un izkāpju no viņa klēpja un  devos pēc savas jakas, jo arā bija samērā apmācies. Pie durvīm sagaidījusi Maiklu mēs izgājām ārā un gājām uz dārza pusi, godīgi sakot tur es vēl neesmu bijusi, taču visam ir pirmā reize. Mēs labu laiku vienkārši staigājām pa dārzu iegrimuši dziļi sarunā, ka es uz brīdi pat piemirsmu savus nodomus pret Maiklu. Taču man bija tāda pavisam nelāga nojauta, kas nepameta manu prātū.

Izgājuši laukā, es pasmaidiju no atspirdzinošā vējiņa un skaistā dabas skata, kas pavērās ap māju, kuru es pat īpaši nebiju ievērojusi, lai gan apkārt slējās koki, tie bija skaisti. Apgāšuši apkārt mājai,mēs apsēdāmies uz krēsla un vienkārši sēdējām saulīte uzņemot to īpaši svarīgi d vitamīnu. Šis miers patiesībā neturpinājās ilgi, jo mans zvana signāls to izjauca. Paņēmusi rokā telefonu ieskatījos ekrānā.

"Tas ir Harijs" Atbildēju uz Maikla jautājošo skatienu un viņš tika saprotoši pamāja.  Automātiski piecēlusies no krēsla pagāju paris solīšus tālāk, no Maikla.

Atbildējusi zvanam uzreiz satapos ar brāļa noraizējušos balsi.

"Tu esi viena?"

"Nē." Es īsi atbildēju, nezinot sarunas turpinājumu.

"Tu esi kopā ar Maiklu?!" Tas vairāk skanēja pēc secinājuma ne pēc jautājuma.

"Vai varam aprunāties, tā lai viņš nedzirdētu sarunu?" Viņš steidzīgi piebilda.

"Jā." Es atbildēju saraujot pieri. Noņēmu telefonu no sejas es sastapos ar Maikla sejas izteiksme, kura bija visai aizdomīga.

"Viss labi?" Viņš jautāja.

"Jā... Jā viss labi. Man šis tas jaizdara, tulīt būšu atpakaļ." Centos runāt nesasteikti un viegli pasmaidīju, saņēmusi pretī smaidu atrā solī devos uz mājas pusi, tikusi aiz mājas stūra, atkal pieliku telefonu pie auss.

"Tulīt varēsim runāt." Es klusi piebildu un iegāju iekšā mājā.

"Esmu prom no Maikla.Vai kas    noticis? " jautāju klauslē

"Tev pēc iespējas ātrāk jātiek prom no turienes." Viņš satraukta balsī iesaucās.

"Ko, bet... " Gribēju jau iebilts.

"Klausies, Medison, tev būs jadar tas ko es teikšu un bez pretenzijām, vai skaidrs? Maikls nav tas par ko viņš izliekas." To dzirdot, es piešāvu mutei klāt roku, vai tiešām manas aizdomas ir patiesas?.....

"Medison!?" Viņš jau atkal iesaucās.

"Jā, es sapratu."

Sveiki visiem un es ļoti atvainojos ka pazudu uz diezgan labu laiku, patiesībā šī daļa stāvēja nepabeikta jau visu vasaru. Iemesls ir diez gan personisks, vienu vardu sakot esmu reali iestigusi sūdu bedrē un netieku arā(emocionalā ziņā). 

Taču esmu noskaņojusies šo stāstu pabeigt un godīgi sakot šim stāstam beigas jau ir tuvu.
Lai vai kā, centīšos šo stāstu pabeikt tuvākajā laikā.

~Mopsīts 😶