Aizmirstais talants

43.Nodaļa

Iekritusi viņa apskāvienā un ieelpojusi viņa patīkamo smaržu, es aizvēru acis un vienkārši baidiju mirkli. Jo šobrīd man ir šis mirklis.
Es nezinu, ko es iesākšu ar savu turpmāko dzīvi, mana mamma man bija kā pamats, kurš nu ir nojaukts un visa mana dzīve sabirts gruvešos.
Man ar savu brāli nekad nav bijušas labas attiecības un šķiet, ka tās neuzlabosies viņam uzzinot, ka mammu nošāva mana stulbuma dēļ. Atceroties to momentu es jutu, kā karsta asara pārrit pār manu vaigu un tai seko neskaitāmas citas.

Es jutu kā Maikls savu roku uzliek man uz muguras.

"Mēs atradīsim Hariju, es apsolu."
Viņš klusi ierunājās, es atraisijos no viņa apskāviena, lai paskatītos uz viņu.

"Bet, ja nu viņa nošauj arī viņu?" klusi jautāju, jūtot, kā asaras turpina tecēt pār maniem vaigiem.

"Tad cerēsim, ka tā nebūs" Viņš maigi notrausa manas asaras no maniem vaigiem. Un viņa acis bija cieši pievērsušās manējām.

Atskanēja skaņa, kas loecināja, ka durvis tiek atvērtas.

"Ceru, ka neizjaucu mirkļu, bet mums vajag jūs lejā." Nepazīstama balss ierunājās, liekot mums savus skatienus pavērst pret runātāju.

"Tulīt būsim." Maikls ierunājās un jau atkal pagriezās pret mani. Durvis aizvērās.

"Mums jāiet... " Viņš nopūšoties teica un piecēlās kājās, pastiepjot manā virzienā roku, kuru es protams satvēru. Mēs izgājām no istabas un devāmies uz lejas stāvu un tad jau uz pagrabstāvu.  Atvēris pagraba durvis viņš iegāja telpā, es viņam sekojot. Šeit atradās daudz dažādu iekārtu, kurām nosaukumus un pielietojumus nezinu, taču te pārsvarā bija datora ekrāni. Mans skatiens klīda pa palielo telpu, līdz tas apstājās pie kāda vīrieša, kas nāca mūsu virzienā. Pienācis pie mums viņš sasveicinājās ar Maiklu un tad paskatījās uz mani un pasmaidīja ar skumju smaidu.

"Sveika, esmu Keins, un cik saprotu tu esi Medisona." Viņa balsī ieskanējās draudzīgs dzīvīgums.

"Viņš mums palīdzēs atrast Hariju." Maikls piepilda palūkojoties uz mani un saspieda ciešāk manu roku, kas atradās viņa plaukstā.

"Nāc, man būs jauzdod tev paris jautājumi." Keins norādīs ar žestu lai sekojam sāka iet.

Pēc neskaitāmiem jautājumiem par Hariju un mammu, kāds ieskrēja istaba, teiktdams, ka mums kaut kas ir jāredz. Tā nu mēs visi piegājām pie lielā televīzora ekrāna kur pārraidija vietējās ziņas. Ieraugot baltospalagos ietīto līķi es smagi atgritu dīvānā. Jūtot, kā asaras lauž ceļu iz vaigiem, taču ar visu spēku turējos tām pretī. Tur stāstija, ka pašlaik tiek izmeklēti visi pierādījumi, lai atrastu vainīgo, kā arī es tieku izstādīta, kā bezvēst pazudīsi, tapat kā Harijs.

Noskatoties ziņas es vienkārši izgāju no istabas un neviens necentās mani apturēt, tikai pavadīja ar līdzjūtīgiem skatieniem, jo mierinošo vardu bija aptrūcies un man nemaz tos nevajadzēja. Atradusi ceļu atpakaļ uz ierādīto istabu aizvēru durvis un iekritusi gultā ļāvu vaļu asarām.

Lūkojos tik tiko saskatāmajos istabas griestos, pulkstenis bija mazliet pāri pusnaktij un es nespēju aizmigt, kopā prātaosijās parāk daudz domu. Es piecēlos sēdus un mans skatiens bezcerīgi pārslīdēja pār telpu. Skaļi mopūtos un piecēlusies kājās, liku tām nest mani uz durvju pusi. Klusi attaisijusi un izgājusi pa tām es pagriezos pa labi un devos uz istabu sev blakus. Attaisiju klusi durvis un tik pat klusi aiztaisiju.

"Medison?" Atskanēja klusi, miegaini čuksti. Es palūkojos uz viņu lai gan knapi spēju viņu saskatīt.

"Vai kaut kas noticis?" Viņš saberžot acis jautāja. Es tikai papurināju galvu, līdz sapratu, ka viņš mani neredz.

"Es nevaru aizmigt." Nočukstēju stāvam viņa gultas galā un neveikli mīņājamies.

"Nāc." Viņš klusi iesaucās, liekot man viegli pasmaidīt un pieietpie viņa, lai iegultis gultā. Viņs aptinos savas rokas ap manu vidukli pievilka mani sev tuvāk un iekārtojies klusi elpoja manos matos. Starp mums valdīja klusums, lai gan pēc viņa pastraujās elpas es sapratu, ka viņš vēl neguļ.

Es aizvēru savus plakstiņus un piespiedīs tuvāk viņa augumam.

Kad spilgtie saules stari mani pamodināja es ar vien biji Maikla apskāvienā, taču viņš viegli šņākuļoja, tapēcs es viegli pievērusi plakstiņus gulēju domādam par dzīvi.

Es jutu, kā Maikls sakustās liekot man pavērt acis un izrauties no savas domu pasaules. Paskatijusies uz viņu es redzēju, kā viņa acis lēnām atvrras un kā viņa sejā iezogas viegls smaids, kas vienozīmīgi lika izkust man uz vietas, just to dīvaino sajūtu, ko iepriekš nekad nebiju jutusi tik spēcīgi.

"Labrīt!" Viņa zemais balss tembrs nočukstēja.

"Labrīt!" Pasmaidot nočukstēju.

"Kā gulēji?" Viņš ar vieglu rokas pieskārienu aizlika manu matu šķipsnu aiz auss, pat nebiju to tur jutusi.

"Tu šonakt nemurgoji." Viņš domīgi piemetināja. Es tikai paraustiju plecus

"Hey atceries, ka netaisos tevi pamets un tu vari man vienmēr uzticēties." Viņš klusi nočukstēja noskūpstot manu pieri.

Jap... Es to beidzot izdariju, uzrakstiju jaunu daļu....
Lai vai kā es centīšos nākošo daļu uzrakstīt tuvējā laikā.

Mīlu jūs visus❤️

~Mopsīts😊