Aizmirstais talants

7.nodaļa.

Stāvēju biblotēkā pie grāmatu plaukta un kārtoju grāmatas alfabēta secībā, Džaspers kārtoja pie pretējā plaukta. Mēs kārtojām ja labi tad tikai 10 minūtes, bet tas jau bija apnicis un doma, ka tās būs jākrāmē nākamās 4 dienas, lika tikai negribīgi nopūsties.
Bija iestājies nepatīkams klusums, Džaspers šķiet bija baigi aizrāvies ar kārtošanu, bet diezvai tā bija patiesība. Klusumu iztraucēja smagnēji soļi un Džaspers pēkšņais uzjautrinatā balss.
"Čau vecīt, ko tu te?" Viņš kādam uzsauca taču ignorēju to, un pat nepievērsu uzmanību cilvekam kas bija ieradies.
"Hey Džasper!" Kada zema balss iesaucās, pēc balss uzreiz sapratu, kas viņš ir
"Un kapēc jūs te esat? Aa.. Par tevi viss skaidrs nemakulīga braukšana un kāpēc  tu te?" redzēju viņa skatienu pievērstu man, es sarkatiski iesmējos un turpināju lasīt grāmatu nosaukumus, kas tā pat izslīdēja no prāta.
"Ātruma pārsniekšana un tu?"
Džaspers atbildēja un Maikla jautājumu, taču viņa balsī bija dzirdams lepnums.
"Rupja izturēšanās veikalā." viņš nomedijās un iesmējās.
Jutu kā mans telefons novibrē manā kabatā, izvilku to un ielūkojos displejā, tur mirgoja Meta vards. Pacēlu klausuli un pagāju nostāk no abiem puišiem, jūtot viņu skatienus.
"Jā?" jautāju klausulē.
"Čau, Klausies, tev manā garāžā jābūt jau 18:00 un ja vari tad pasaki Džasperam un Maiklam, ka viņiem jābūt sacīkstēs 19:00. Labi?"
Viņš bija diezgan uztraucies.
"Labi, pateikšu. Es tev gribēju ko svarīgu prasīt." teicu, bet tiku pārtraukta.
"Tagad ne, pēc sacīkstēm. Man nav tagad laika, attā" viņš nolika klausuli.
Nopūtos un gāju atpakaļ, viņu abu skatiens jau atkal bija pievērsta man.
"Jums 19:00 jābūt sacīkstēs." skaļi pateicu.
"Tu arī brauksi?" Maikls ķircinot jautāja.
"Es tiešām ceru ka nē, jo tad sacīkstes atcels, tavas namakulības dēļ." viņš skaļi iesmējās, Džaspers uzmeta man jautājošu skatienu, taču negribīgi iesmējās.
"Man citi plāni." Atbildēju un turpināju kārtot grāmatas.
"Vienkārši negribi izrādīt to ka nemāki braukt." viņš jau atkal iesmējās.
Bļāviens, kas tam cilvēkam vainas?
Es aizgāju līdz somai kas stāvēja uz krēsla un izvilku austiņas.
"Uuuii laikam aizvainoju mazo meitenīti." viņš jau atkal iesmējās.
"Aizveries!" skaļi iesaucos un paskatījos uz viņu ar niknu skatienu.
Viņš apstulba, taču man bija vienalga, ieslēdzu austiņās mūziku un iegrimu dziesmas vārdos.

Izgāju pa skolas durvīm un devos uz stāvlaukumu, lai pa taisno brauktu pie Meta.

"Ko darīsi pēc sacīkstēm?" kāds pieklusināti jautāja, tieši tad kad gribeju sēsties mašīnā.

"Noteikti iegritīšu gultā un atslegšos." domīgi teicu, lai gan man šī doma labi patika.

"Es rīkošu ballīti, būšu ļoti priecīgs tevi tur redzēt. Būsi?" Džaspers cerīgi jautāja. Man negribejās viņam atteikt, bet iet arī negribēju, bet varbūt tomēr.

"Es padomāšu, bet noteikti būšu!" uzsmaidiju viņam un iesedos mašīnā, pēcāk to iedarbinot. Labi atdzīšu, tas ir neierasti ka Džaspers vispār ar mani runā, jo viņš ir tas skolas populārais čalis par kuru visi baumo un vienmēr pakaļ skrien, it īpaši Viktorija un Nellija. Tās meitenes man tā grita uz nerviem, kur var būt tik stulbi cilveki kā viņas? Pat nezin kā bendzīns smaržo. Labi tas nebija loģiski, es vispār neesmu īpaši noģiska, bet jūs to noteikti jau sapratāt. Lai vai kā, pedējā laika notikumi mani šokē.

Klarisa sagatavoja mani, uzklāja man patumšu make-up un sataisīja matus tā lai varu uzlikt parūku, kas ir tumši zilā tonī. Šis proces ir īpaši svarīgs, jo ja mani atpazīs man būs beigas! Taču man patīk tas ko es daru.  Ja godigi Klarisa man ir ļoti laba draudzene lai gan ienistam viena otru un esam sānsenses, taču bieži palīdzam viena otrai.

Piegāju pie Meta jaunā Lamborghini aventador. Attaisiju tā durvis un piesēdos pie stūres uzliekot rokas uz stūres un nobraucot gar to. Mets noliecās pie manis un iesmējā.
"Nesadauzi un nesaskrāpē!" viņš samiedzot acis teica, liekot man iesmieteis.
"Centīšos" Atbildēju pat nepaskatoties uz viņu. Iedarbināju motoru izbaudot skaņu ko dzirdu, ticat man tā ir ļoti patīkama.  Izbraucu no garāžas lai iebrauktu pilsetas ielās un pārsniektu ātrumu, lai pēc tam nesamazinot atrumu begtu no mentiem. 

Es viņus aizvilināju līdz kalniem, pēc tam mani nomainīja Rodrigo, viņš ir viens no labākajiem braucējiem šajā pilsētā, un es pat nobrīnījos, kapēc viņš nebrauc sacīkstes, viņš vienmer gūst uzvaras. Atdevusi mašīnas atslegas Meta, gaja ārā no viņa garāžas, taču atcerējos, ka man kaut kas no viņa ir jānoskaidro.
"Met?  Es gribeju tev pajautāt par tēta mašīnu, kur tā ir tagad?" ejot atpakaļ pie viņa jautāju, viņš bija mazliet sašutis par šo jautajumu, bet atbildēja.
"Tā stāv manā otrā garažā Eiropā." Mets pagriezās pret mani.
"Eiropā?" pārjautaju, zinaju ka viņam Eiropā garāža, jo viņš mēdz braukt uz vairāku dienu sacensībām.
"Jā, Braens viņu atstāja tur." viņa balsi bija dzirdamas skumjas.
"Skaidrs." Nomurmināju un izgāju no garāžas, ejot pēc mašīnas, lai protams brauktu mājās.

Iegāju dzīvojamā istabā pie mammas, bija diezgan agrs rīts, un man vairs nenāca miegs. Mamma skatijās ziņas, piegāju pie dīvāna un apsēdos blakus mammai, viņa nenolaidusi skatienu no televizora sasveicinājās un pat ignorēja ka viņai atbildu. Manu uzmanību piesaistīja, bilde kas parādījās ekrānā, tur bija meitene tumši ziliem matiem, dzeltenā Lamborghini aventador. Bija isludināta meklēšana, jo viņa esot pārkāpusi neskaitāmus satiksmes likumus un begusi no policistiem. Es pielecu kājās un skrēju uz istabu pēc telefona, jo mani tagad meklē visā pilsētā un šķiet Džozevs man nevarēs palīdzēt.