Ir pagājusi nedēļa, kopš esmu burtiski šeit iesprūdusi, var jau būt, ka tās ir tikai septiņas dienas, bet šīs dienas bija vienkārši briesmīgas.
Sāksim laikam ar to, ka es ar Maiklu pamatīgi sastrīdējāmies, tā ka viņš no manis izvairās un nerunā ar mani. Un iemesls tam visam bija tas, ka es gribēju braukt prom. Bet tagad es tiešām vēlos pēc iespējas ātrāk pazust no šejienes. Harijs laikam ir nostājies Maikla pusē, viņš vai nu ignorē mani vai tikai kaut ko noburkšt. Džaspers ar Rēčelu reti kad šeit parādās un Reja, Logans un Ostins aizbrauca uz savu dzimto pusi, solidamās, drīz atbraukt ciemos.
Godīgi sakot es nezinu,ko lai es daru un kā lai es izkļūstu no šīs situācijas.
Es ļoti gribu apciemot Metu, taču viņš domā, ka esmu mirusi un iznirt no tukša gaisa nav prātīga ideja.
Es jau labu laiku sēžu dzīvojamā istabā uz dīvānu un spaidu televizora pulti, cenšoties atrast kaut ko, kas varētu mani uzrunāt, taču es neko tādu neatradu. Džimbo mierīgi guļ man blakus ,ielicis galvu man klēpī.
Dzirdu kā ārdurvis attaisās un kāds ienāk, pēc brīža man garām paiet Maikls ,uzmestdams asu skatienu, un pat nesasveicinoties. Nobolu acis un noglaudusi Džimbo galvu klusi iejautājos.
"Kādēļ šeit ir tik garlaicīgi?"
Pēc brīža Maikls kaut kur atkal aizbrauca un man uz dīvāna pievienojās Harijs, kurš arī centās atrast kaut ko ko skatīties, taču viņam tas neizdevās. Tad viņš ieslēdza netflix un ieslēdza kaut kādu filmu, kuru mēs kopā arī skatījāmies.
Bija jau vēls, kad es sēdēju istabā uz gultas un nespēju aizmigt, domas jaucās pa galvu un tās spītīgi tur arī palika.
Godigi sakot es biju atmetusi jeb kadu cerību par to, ka mēs ar Maiklu vēl varētu būt kopā, jo viņš bija saderinājies un pirms paris dienām izziņoja datumu. Patiesībā tas mani sagrauj, pat ja es to neizrādu un pat netaisos atdzīt, bet tā tas ir.
Pēkšņi istabas durvis atvērās un aiz tām stāvēja Maikls.
"Savāc mantas un pēc 10 min tiekamies pie manas mašīnas!" Viņa balsī bija dzirdams uztraukums, kas bija nerukturīgi Maiklam, tapēc es nedomājot sāku rīkoties. Savā somā ieliku visas savas mantas, kas man šeit bija un uzvilku milzīgo hudiju, kuru man iedeva Harijs, un tam par virsu savu adas jaku un lenām izgāju no istabas un tad jau taisījos kāpt pa kāpnēm, bet tad izdzirdīju Maiklu.
"Pagaidi!" Viņš parādījies durvju ailē iesaucās un tik pat atri arī pazuda manam skatam. Tā arī es tur paliku atspiedusies pret margām un gaidiju Maiklu.
Nepagāja ilgs laiks, kad viņš parādijās un pienācis pie manis iegrūda man rokās somu un neko nesakot paņēma mani līgaviņā un nonesa lejā.
Es melotu, ja teiktu, ka es nepiesarku vai nejutos awkward. Un es gaidiju kad atrāk tikšu talāk no viņa, jo tas vairs nešķita pareizi.
"Gaidi mani pie camaro!" To pasakot viņš kaut kur aizgāja.
Izgājusi arā es pagalmā pamaniju baltu camaro ar tumši pelēkām, klasiskām GT svītrām, kuras tumsā izskatijās praktiski melnas, mašīnas diski bija tadā paša pelēkā tonī. Piegāju pie mašīnas un gaidiju. Nebija īpaši ilgi jāgaida, kad Maikls atnāca un atslēdza mašīnu. Paņēmis no manis mantas viņš tās ielika bagāžnieka un pēc tam pats apsēdās pie stūres, un iedarbināja mašīnu. Viņš strauji izbrauca no pagalma un nesamazinot ātrumu turpināja braukt. Man nebija ne mazāko nojausmu, kur viņš mani ved, taču es arī negrasijos jautāt, jo viņš izskatijās jau nokaitināts, tapēc es atstutējot galvu pret grēslu vēroju ainavu aiz loga. Viņš izbrauca no pilsētas un tas vēstīja par to, ka mēs laikam uz kādu brīdi pazūdam no šejienes, taču es negribēju par to lauzīt galvu, ko biju pārāk nogurusi un diezgan atri arī iemigu.
Hey, visiem! Ceru ka jūs visi priecīgi nosvinējāt ziemas svētkus! Kā arī es jums jau laicīgi novēlu laimīgu jauno gadu!
Un es atvainojos, ka nebija tik ilgi daļu, bet pa brīvlaiku centīšos uzrakstīt vēl paris daļas.
~mopsīts 🥳
ESTÁS LEYENDO
Aizmirstais talants
De TodoParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...
