IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

1

Pilsētas spožās gaismas neļauj guļamistabai ieslīgt nakts tumsā.

Daniela aizver acis un ieslīgst tajā pašas spēkiem.

***

Meiteni apņem sveša, nospiedoša enerģētika, kura spētu nobiedēt jebkuru. Tā rada iespaidu, ka esi ieslodzīts un bezspēcīgs, taču Danas sirdī nav ne kripatiņas baiļu. Viņai nav iemesla baidīties, šis ir vien kārtējais sapnis, viens no tūkstošiem. Zaļās acis nesteidzīgi atveras, lai aplūkotu jauno atrašanās vietu.

Elvja zemapziņa ir radījusi tieši to, ko no tāda cilvēka varēja sagaidīt – ballīti, kurā visi viesi ir ģērbušies peldkostīmos un, spriežot pēc izmētātajām pudelēm, arī iedzēruši. Dārdošā mūzika ir tik skaļa, ka tā ir kļuvusi par vienīgo skaņu. Ne smiekli, ne pudeļu šķindoņa, ne ballētāju dziedāšana nespēj sasniegt apziņu. Dārgs villu komplekss ir izkārtojies ap ne mazāk iespaidīgu baseinu, kurā šobrīd ir prāvs skaits cilvēku. Galvā pavīd doma par to, ka alkohols un ūdens nav diez ko izcils salikums, taču meitene tikpat ātri par to aizmirst, pievērsdamās savam mērķim.

Intuīcija vēsta, ka sapņa autors nav meklējams šajā pūlī, par ko Dana ir pateicīga. Tā vietā viņa dodas attālākās ēkas virzienā, vienlaikus nepatikā raucot degunu. Ballēšanās prieks meitenei ir tikpat neizprotams kā ditra... difra... kaut kāds tur režģis, kuram ir kāds sakars ar fiziku.

Nepaiet ne mūžība, kad vajadzīgā ēka tiek atrasta. Tai tiek veltīts īss, taču domīgs skatiens. Te viņa uzzinās patiesību, kuru draudzene nevēlējās atklāt. Vismaz iekšējā balss ir pārliecināta par to.

Lai arī apkārtējie vienmēr ir raksturojuši Danielu kā introvertu un noslēgtu personu, tas nekad nav nozīmējis vienaldzību pret tuvākajiem. Beāte ir bijusi viņas draudzene kopš neatminamiem laikiem, un tā diena, kad slimnīcas palāta bija spiesta sevī izvietot šo pārbijušos, nerunājošo meiteni, bija viena no sliktākajām Danielas atmiņā. Lai cik daudz par to netika runāts, vainīgā vārds tā arī nenāca gaismā.

Tas gan nenozīmē padošanos. Nē.

Rudmate iesoļo nelielajā ēkā un praktiski uzreiz atrod sapņa īpašnieku un galveno aizdomās turamo – Elvi. Puisi, kurš jau vairākas nedēļas nebija licis Beātei mieru.

Nav liels pārsteigums, ka viņš atrodas tieši šeit – bārā. Īsie, tuklie pirksti ir satvēruši viskija pudeli, gaišās acis to pēta ar pielūgsmes pilnu skatienu.

-... un tu neplāno mācīties tālāk pēc vidusskolas? – Ausis sasniedz sarunas fragments. Dana bija tik ļoti iegrimusi savās pārdomās, ka nemaz neievēroja sapņa īpašnieka sarunas biedru. Šī kļūda gan tiek tūdaļ labota.

Pirmais, kas piesaista uzmanību, ir apģērba pārbagātība. Tas ir, puiša ķermeni sedz krietni vairāk par peldbiksēm, kā tas bija pārējiem viesiem. Nē, šim indivīdam mugurā ir pārsteidzoši ikdienišķs tērps – džinsi, džemperis un kedas. Viss ir identiski melnā tonī. Pat mati, kuri ir mazliet garāki par ierasto, ir kraukļa melni.

Meitene ievelk dziļu elpu un piesoļo pie bāra letes, pilna apņēmības šonakt uzzināt visas atbildes. Tajā pašā mirklī divi acu pāri atrod viņu. Ja Elvja tukšās acis Danai ir pazīstamas, tad svešinieks pārsteidz nesagatavotu, liekot sastingt uz vietas. "Ledus" ir vienīgais vārds, ar kuru apdullušās smadzenes spēj raksturot tās. Dīvainā kārtā ar šo skatienu pietiek, lai pēc tik daudziem gadiem Dana sajustu nervozitāti sevis kontrolētajā sapnī. It kā... it kā viņa būtu maza, vārga meitenīte, kura šeit nav nekāda noteicēja. Šīs domas absurdums liek atžirgt no transam līdzīgā stāvokļa, un meitene strauji sapurina garās, rudās lokas.

Tā vietā no Elvja rokām tiek izrauta pudele. Šķiet, puisis vēlas ko iebilst, taču tas tiek steidzīgi labots.

- Tu runāsi tikai tad, kad es to likšu. – Viņa izdveš pavēli un sapņa īpašnieks acumirklī aizver pavērto muti un piekrītoši pamāj. Tā gan ir lieka kustība. Izvēle nav dota. Jebkura izteiktā pavēle tiks izpildīta.

- Un tu, - Dana turpina, atkal pagriezdamās pret jauniepazīto. Viņam klēpī tiek iegrūzta pudele. – Pievienojies pārējiem pie baseina.

Uzrunātā gaišās acis brīdi vēro Danu ar nesapratni, it kā viņš nebūtu dzirdējis vārdus. Meitene lūkojas pretī ar sen sapnī neizjustu emociju – satraukumu. Kādēļ viņš neizpilda pavēli?

Kā vēlēdamies mierināt, puisis piesvempjas no sava krēsla un ar domīgu skatienu dodas prom. Citreiz rudmate tam pat nepievērstu uzmanību, taču šoreiz viņas acis pavada svešinieku, kā gaidot kādu negaidītu pavērsienu.

Pie pašām durvīm soļi aptrūkstas.

- Kā tevi sauc?

Ārā joprojām dārd mūzika, taču šī zemā, mazliet čerkstošā balss tajā neiejūk.

- Dana. – Izskan atbilde - mazliet par ātru, lai būtu taisnība. Tāds ir viņas pašas pieņemtais likums. Sapnī tiks lietota tikai vārda saīsinātā forma. Muļķīgi, bet tas ir vienīgais, kas palīdz saglabāt ilūziju par kontroli. Sapnī ir Dana, dzīvē – Daniela. Divi dažādi cilvēki...

- Alekss.

Pēc tā melnmatis vienkārši aiziet, kā jau bija pavēlēts.

Domās joprojām kavēdamās pie šī dīvainā atgadījuma, meitene pagriežas pret sapņa autoru, vēnās acumirklī ieplūstam tumšām emocijām, kuras viņa ir jutusi tik sen, cik spēj sevi atcerēties. Laikam jau to klātbūtne ir loģiska – kurš cilvēks gan tās nejustu, ja viņam būtu tādas iespējas?

- Beāte, kurai tu nebiji licis mieru, nesen nonāca slimnīcā. – Rudmate lēni iesāk, zaļajām acīm vērojot ik katru sīkāko muskulīti Elvja sejā. Intuīcija kliegtin kliedz, ka tieši viņš ir pie vainas.

- Vai viņa tur bija tevis dēļ? Saki taisnību.

Puisis neveikmīgi cenšas savaldīt smīnu, saniknojot jautātāju. Ja būtu tāda nominācija kā "pretīgākais cilvēks", šis indivīds noteiktu rindotos saraksta augšgalā. Smīns, pašpārliecinātā izteiksme un tukšās, teju bezkrāsainās acis nespēj radīt meitenes galvā kaut vienu pozitīvu domu vai emociju.

- Jā. – Telpu piepilda atbilde, kura bija sagaidāma, taču no tā nekļūst vieglāk. Minējums izrādījās pareizs. Izteikt nākamo izrādās krietni grūtāk.

- Vai tu viņu mēģināji izvarot?

Nekā. Tuklajā sejā nepavīd ne kripatiņa nožēlas vai kauna. Tikai tas pats pretīgais smīns, kas iepriekš.

- Kāpēc "mēģināju"? – Viņš jautā, uz brīdi laupot Danai elpu. Tātad...

Meitene piever acis, jūtam kā spēcīgs, visu ķermeni un dvēseli apņemošs naids piepilda katru šūniņu. Šķiet, viņa jūt sevi drebam.

- Vai tu vispār jūties vainīgs? – Acīm atveroties, pār lūpām nāk jautājums. Jau atkal, atbilde ir skaidra vēl pirms tās izskanēšanas. Rodas iespaids, ka viņa apzināti vilina ārā no puiša šādus vārdus, kā barojot savu naidu.

- Skaistulīt, kāpēc man būtu jājūtas vainīgam?

Dana mēmi veras puisī. Plānās lūpas ir saliektas izaicinošā smaidā, poza skaidri ļauj noprast, ka fantāzijās viņi jau atrodas gultā.

Galvā rodas doma, tikai doma par to, ka viņš nav pelnījis dzīvot. Šādas tumšas emocijas nav rets viesis eņģeliskā paskata meitenes prātā, taču šoreiz tas ir citādi. Dusmas, naids, riebums. Visas šīs emocijas paralizē to smadzeņu daļu, kas agrāk bija glābusi viņu no pārsteidzīgiem lēmumiem.

Dana uzmet īsu skatienu durvīm, un tās tūliņ aizveras.

- Rīt no rīta tu uzkāpsi uz tirdzniecības centra jumta. – Meitene izdveš pārsteidzoši skaidrā un mierīgā balsī. Negaidīti kāds sāk drudžaini zvetēt pa durvīm, kā zinot, kas notiks pēc īsa brīža. Centieni ir tik spēcīgi un uzstājīgi, ka nākas atdot daļu enerģijas, lai saglabātu durvis aizvērtas.

Balss ir salta un pašai sveša. – Tu nolēksi no tā jumta. Tu nevienam neteiksi, ka es tev liku to izdarīt. Skaidrs?

Elvja acis ieplešas aiz pārsteiguma, bet viņš piekrītoši pamāj. Sapnis izzūd.